Salīdzinošā pārskatīšana ir process, kurā ierosināto publikāciju pārbauda cilvēki, kas ir eksperti jomā, uz kuru attiecas publikācija. Šie eksperti pārskata darbu, lai meklētu kļūdas un problēmas, nosakot, vai skaņdarbs ir jāpieņem publicēšanai, piešķir naudu, balvas un citus ieguvumus. Šis process visbiežāk notiek zinātnēs, kur salīdzinošā pārskatīšana ir stūrakmens, lai gan akadēmiķi tādās jomās kā vēsture var arī īstenot savu darbu līdzīgā procesā.
Šis process ir paredzēts, lai atrastu kļūdas, nepilnības un problēmas ar daļām, kuras to autori, iespējams, ir palaiduši garām. Tas pieņem, ka ikviens pieļauj kļūdas, dažreiz arī būtiskas, un ka ieguvums no otra acu pāra var būt ārkārtīgi noderīgs. Salīdzinošā pārskatīšana tiek izmantota arī, lai nodrošinātu, ka darbi atbilst sabiedrībā vispārpieņemtiem uzskatiem un standartiem, lai gan to neizmanto, lai atklātu krāpšanu, plaģiātu un citas autora negodīgas darbības, pārskatīšanas panelim pieņemot, ka autora nodomi ir godājami.
Daudzos gadījumos salīdzinošā pārskatīšana ir anonīma, kas nozīmē, ka, kad tiek iesniegts gabals, autors nevar kontrolēt, kas atrodas pārskatīšanas panelī, un viņam vai viņai netiek norādīti panelī esošo personu vārdi. Dažreiz arī autora identitāte tiek aizēnota, lai izvairītos no paneļa neobjektivitātes. Atklātā apskata, kurā brīvi apmainās ar visu iesaistīto pušu vārdiem, popularitāte pieaug.
Recenzētās publikācijas parasti tiek uzskatītas par respektablākām un ticamākām gan tāpēc, ka tās ir pārskatītas, vai tajās nav kļūdu, gan tāpēc, ka iesniegšana salīdzinošajiem recenzentiem liecina, ka autors atzinīgi vērtē kopienas ieskatu un kritiku. Daudzi zinātniskie žurnāli un publikācijas pieņem tikai tos darbus, kas ir salīdzinoši recenzēti, un daži uztur savus recenzentus.
Šīs sistēmas galvenais trūkums ir tas, ka tā mēdz būt lēna un var aizkavēt publicēšanu mēnešiem vai gadiem, pat ja informācija ir ļoti svarīga vai ļoti svarīga. Var būt arī grūti atrast kvalificētus recenzentus, īpaši darbiem ezotēriskās, neskaidrās vai starpdisciplinārās jomās. Piemēram, ja publikāciju raksta galvenais speciālists ļoti mazā jomā, var būt grūti atrast kādu, kas būtu piemērots salīdzinošai pārskatīšanai, nemaz nerunājot par lasītāju grupu, kas varētu izskatīt un apspriest šo rakstu.
Kad iesniegums tiek pārskatīts, parasti ir četri iespējamie rezultāti. Pirmais un labākais ir pieņemšana bez kvalifikācijas, kas nozīmē, ka skaņdarbs tiek uzskatīts par vairāk vai mazāk perfektu. Otrais ir pieņemšana ar brīdinājumiem, kas nozīmē, ka autoram ir jāveic labojumi, lai gabals tiktu pieņemts. Nākamais ir noraidījums ar mudinājumu pārskatīt un iesniegt atkārtoti, liekot domāt, ka darbam ir nopelni, taču darbs bija pārāk nepilnīgs, lai to apsvērtu publicēšanai. Visbeidzot, gabalu var vienkārši noraidīt ar komentāru.