TJG Online
Advokāti un likums

Kas ir slepkavību grāmata un kas tai atbilst Latvijā?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

„Slepkavību grāmata“ (angļu murder book) ir ASV policijas sarunvalodas apzīmējums mapei vai mapju komplektam, kurā apkopoti visi konkrētas slepkavības izmeklēšanas materiāli. Latvijā tam atbilst krimināllietas materiāli, kurus izmeklētājs kārto sējumos un kuru vākšanu un virzību uzrauga prokurors.

Saturs abās sistēmās ir līdzīgs. Tur atrodas notikuma vietas apskates protokols ar fototabulām un shēmām, līķa ārējās apskates protokols un tiesu medicīniskās ekspertīzes atzinums, liecinieku, cietušo un aizdomās turēto nopratināšanas protokoli, ekspertu atzinumi par DNS, pirkstu nospiedumiem, ballistiku vai digitālajiem datu nesējiem, sakaru un videonovērošanas dati, procesuālo darbību atļaujas, kā arī izmeklēšanas plāns ar pārbaudītajām versijām. Materiālus kārto tā, lai lietu jebkurā brīdī varētu pārņemt cits izmeklētājs un uzreiz saprast, kas jau ir izdarīts.

Ārējā kārtība ir stingri noteikta. Dokumentus lietā sanumurē, katram sējumam pievieno satura rādītāju, un vēlāk tieši pēc sējuma un lapas numura uz tiem atsaucas gan prokurors apsūdzībā, gan aizstāvis tiesas sēdē. Lietiskos pierādījumus apraksta, iepako, aizzīmogo un glabā atsevišķi no papīriem, bet katru to nodošanu no viena speciālista otram fiksē dokumentāli. Šī uzskaite nav birokrātija pašmērķa dēļ: tā ļauj pēc gadiem pierādīt, ka ekspertīzē pārbaudītais priekšmets ir tieši tas pats, kas izņemts notikuma vietā.

Formalitātei šeit ir saturiska nozīme. Latvijas kriminālprocesā pierādījums ir izmantojams tikai tad, ja tas iegūts likumā noteiktā kārtībā, tāpēc protokola noformējums, liecinieku klātbūtne, izņemto priekšmetu iepakošana un glabāšanas ķēde izšķir, vai priekšmets vispār nonāks tiesas vērtējumā. Nepilnīgi noformēta darbība var izslēgt no lietas pat objektīvi pareizu atradumu, un tieši tāpēc izmeklēšana lielā mērā ir dokumentu disciplīna, nevis tikai versiju izvirzīšana.

Pieejamība atšķiras no ASV prakses. Latvijā pirmstiesas izmeklēšanas dati nav publiski, un to izpaušanu regulē likums: ar materiāliem likumā noteiktā kārtībā iepazīstas aizstāvis un cietušais, galvenokārt tad, kad izmeklēšana ir pabeigta, savukārt sabiedrība informāciju saņem no oficiāliem paziņojumiem. Tiesas sēdes parasti ir atklātas, bet atsevišķas daļas var pasludināt par slēgtām, piemēram, lai aizsargātu nepilngadīgo vai ziņas par personas intīmo dzīvi. Amerikā daļa štatu atsevišķus policijas dokumentus atver sabiedrībai, tāpēc filmās redzētā prakse Latvijā nav pārnesama.

Šādu materiālu kopumam ir arī nākotnes vērtība. Smagas neatklātas lietas neizbeidz un materiālus neiznīcina, jo jaunas metodes, piemēram, DNS analīzes jutīguma pieaugums vai ģenealoģiskās datubāzes, ļauj atgriezties pie lietām, kas gadiem stāvējušas bez virzības. Tieši tāpēc lietisko pierādījumu pareiza glabāšana un dokumentu pilnīgums ir ieguldījums, kura nozīmi bieži saprot tikai pēc daudziem gadiem.

Ar ko to sajauc

Seriālos redzētais izmeklētājs bieži apvieno lomas, kas Latvijā ir nodalītas: izmeklētājs vāc pierādījumus, prokurors uzrauga procesu un uztur apsūdzību, bet lietu izspriež tiesa. Latvijā nav zvērināto tiesas, un vainu izvērtē profesionāli tiesneši. Tāpēc arī nav amerikāņu filmām raksturīgās vienošanās ar zvērinātajiem, un aizstāvības taktika ir vērsta uz pierādījumu pieļaujamību un juridisko kvalifikāciju.

Otra izplatītā kļūda ir domāt, ka izmeklēšanas materiālus var saņemt pēc informācijas pieprasījuma tāpat kā jebkuru iestādes dokumentu. Kriminālprocesa materiāliem ir īpašs režīms, un piekļuvi nosaka procesuālais statuss: liecinieks, cietušais, aizdomās turētais un apsūdzētais redz dažādu informācijas apjomu dažādos procesa posmos. Žurnālistam vai kaimiņam piekļuves nav vispār.

Ko darīt cietušā tuviniekiem

Cietušā statuss procesā dod tiesības uz informāciju par lietas virzību, uz pieteikumu un sūdzību iesniegšanu, uz pārstāvi un uz kaitējuma kompensācijas pieteikšanu. Šo statusu piešķir ar procesuālu lēmumu, tāpēc par to jāvēršas pie izmeklētāja vai uzraugošā prokurora, nevis jāgaida, ka tas notiks pats no sevis. Praktiski noder vienkāršs pierakstu žurnāls: kad zvanīts, ar ko runāts, kāds dokuments iesniegts un ar kādu numuru tas reģistrēts.

Valsts kompensāciju cietušajiem smagos noziegumos administrē Juridiskās palīdzības administrācija, un tā ir atsevišķa no zaudējumu piedziņas no vainīgā. Kompensācijas pieteikumam ir savs termiņš, tāpēc tas jānoskaidro uzreiz, nevis pēc sprieduma. Psiholoģisko atbalstu sniedz krīzes centri un cietušo atbalsta dienesti, un tas nav saistīts ar lietas iznākumu.

Kad ir vērts piesaistīt advokātu

Aizdomās turētajam ir tiesības uz aizstāvi no brīža, kad viņam paziņots par aizdomām, un aizstāvi var uzaicināt pirms pirmās nopratināšanas. Ja līdzekļu nav, valsts nodrošinātu juridisko palīdzību noteiktos gadījumos piešķir, pamatojoties uz procesa virzītāja lēmumu vai iesniegumu Juridiskās palīdzības administrācijai. Cietušais arī var izmantot pārstāvi, un tas bieži atmaksājas tieši kompensācijas pieteikuma sagatavošanā.

Pašam gatavot procesuālos dokumentus ir riskanti tad, ja strīds ir par pierādījumu pieļaujamību, nozieguma kvalifikāciju vai kaitējuma apmēra aprēķinu. Šis raksts skaidro procesa uzbūvi vispārīgi un neaizstāj juridisku konsultāciju konkrētā lietā.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Advokāti un likums Sadaļas jautājumi ar burtu S Ziņot par neprecizitāti