Sokrātiskā metode ir viena no vecākajām un spēcīgākajām pieejām kritiskās domāšanas prasmju mācīšanai un attīstīšanai. Noņemot pārliecības par noteiktību, metodes mērķis ir veicināt dziļāku izpratni par jebkuru tēmu. Būtībā jums ir jāapšauba viss; neatstājiet nevienu iespēju neskartu.
Sokratiskā metode ir nosaukta pēc Sokrata, filozofa, kurš dzīvoja Atēnās ap 470. gadu pirms mūsu ēras. Sokrats ieguva slavu ar to, ka bieži iesaistīja citus sarunās, kurās mēģināja definēt tādas plašas idejas kā skaistums, tikums, taisnīgums, drosme, atturība un draudzība, apspriežot viņu neskaidrības un sarežģītības. Savu sarunu laikā Sokrats nostādīja sevi skolnieka pozīcijā, liekot saviem respondentiem iejusties skolotāja lomā. Tomēr, tā kā daudzi uzskatīja, ka Sokratam ir labāka izpratne par apspriestajām tēmām, viņa lomu maiņa kļuva pazīstama kā Sokrātiskā ironija.
Lai gan Sokrātisko metodi var efektīvi izmantot, lai virzītu citus uz labāku izpratni par vispāratzītiem priekšmetiem, piemēram, matemātiku, to ļoti bieži izmanto, lai stimulētu pozitīvu cilvēka diskursa kvalitātes pieaugumu. Tas nozīmē, ka metodes mērķis ir novērst visus priekšstatus par pilnīgu izpratni par jebkuru tēmu, lai novērstu šķēršļus, kas ieskauj augstāku zināšanu līmeni. Sokrats teica, ka vienīgais, ko viņš zina, bija tas, ka viņš vispār neko nezina.
Sokratiskā metode atzīst, ka ticība jebkam, kas ir ārpus šaubu ēnas, var būt bīstama un ka pieķeršanās tam, ko domājām zinām, var mūs iesprostīt, neļauj mums neko patiesi zināt. Atzīstot šos pamatprincipus, šī metode paver iespēju dialogam, kura mērķis ir atklāt patieso nozīmi. Tomēr, ja tiek novērsti visi iepriekšējie priekšstati, cilvēki var justies nobijušies, aizsargāti vai satraukti; emocijas, kas līdzvērtīgu dialogu var pārvērst strīdā, viena puse pret otru.
Sokratiskajā metodē jautātājs ieņem pakārtotu lomu, zināšanu meklēšanu. Tas ir ļoti svarīgi, jo ļauj sarukt aizsardzībai un nodrošina komforta līmeni, kas ļauj jautātājam un atbildētājam runāt brīvi un atklāti. Metode balstās uz jautātāja patiesu pieticību. Pazemības attieksme un kopīgi mērķi neļauj jautātājam un atbildētājam kļūt par pretiniekiem.
Sokrātiskā metode sākas ar to, ka jautātājs uzdod respondentam tādu jautājumu kā “Kas ir skaistums?” Kad respondents ir atbildējis, jautātājs uzdod respondentam virkni mērķtiecīgu jautājumu, kas liek respondentam atbildēt ar atbildi, kas pierāda, ka viņa sākotnējā atbilde uz jautājumu “Kas ir skaistums” ir nepatiesa. Tiklīdz respondents apzinās, ka viņa sākotnējā atbilde ir nepareiza, jautātājs vēlreiz jautā: “Kas ir skaistums?” Respondenta pārliecības atņemšana, ka viņiem ir skaidra izpratne par skaistumu, liek respondentam domāt kritiski.
Sokratiskās metodes patiesais mērķis nav definēt skaistumu, taisnīgumu vai kādu citu sarežģītu tēmu, bet gan uzlabot cilvēkus, palielinot viņu izpratni. Metode izmanto jūsu vārdus, lai pārliecinātu jūs, ka jūs zināt mazāk, nekā sākotnēji domājāt. Kad esat mazāk pārliecināts, jūs esat spiests atvērt savu prātu dažādām iespējām, kuras neesat apsvēris.
Atbildot uz jautājumiem, kas liek jums atrast atbildi vai jaunu domāšanas veidu, jūs iegūstat atalgojošu efektivitātes sajūtu, kas var arī uzlabot jūsu pārliecību. Tā vietā, lai vienkārši pateiktu, kā vai ko domāt, Sokrātiskā metode ļauj domāt pašam. Šī unikālā spēja atrast savu ceļu rada gandarījumu un piepildījumu; pats galvenais, tas ir noturīgs.