Superkontinents ir kontinents, kurā ietilpst vairāk nekā viens kratons (kontinentālais kodols). Mūsdienu piemērs ir Eirāzija. Tomēr šis piemērs var būt maldinošs, jo praktiski katrā mūsdienu kontinentā ir daudz nelielu kratonu. Šeit vārds “kratons” parasti attiecas uz vēsturiskiem kontinentiem, piemēram, Baltijas kratonu, kas atrodas zem Eiropas, kas ģeoloģiskajā pagātnē ir bijis neatkarīgs kontinents.
Cita definīcija, ko dažkārt izmanto superkontinentam, ir šaurāka: kontinents, kas veido lielāko daļu zemes uz Zemes. Prototipisks piemērs būtu Pangaea, C formas zemes masa, kas pastāvēja pirms 250 miljoniem gadu un aptver gandrīz visu Zemes zemi, izņemot Ziemeļķīnu un dažas nelielas salas. Pangea šķērsoja ekvatoru, sasniedzot gandrīz no pola līdz polam. Pangea bija centrēta ap mūsdienu Atlantijas okeānu. Faktiski Vidusatlantijas grēda Atlantijas okeānā ir sākotnējā plaisa, kas izraisīja Pangea sadalīšanos.
Superkontinenti ir kulminācija efektam, ko sauc par jūras dibena izplatīšanos, kur plaisas jūras dibenu centrā visā pasaulē turpina radīt jaunu garozu, virzot kontinentus sev līdzi. Šī jūras dibena izplatīšanās galu galā saspiež visus pasaules kontinentus (jo dažas plaisu sistēmas vienmēr pārspēs citas), veidojot superkontinentu. 20–100 miljonu gadu laikā superkontinents atkal sadalās. Šo procesu sauc par superkontinenta ciklu, un tiek uzskatīts, ka tas atkārtojas ik pēc 250–500 miljoniem gadu. Iespējamais nākotnes superkontinents ir nosacīti nosaukts Pangea Ultima.
Superkontinents ir samērā naidīgs pret dzīvību. Tās interjeri ir plaši tuksneši ar galējām temperatūrām. Tas ir saistīts ar ūdens termiskās modulācijas efektu neesamību, kā arī kontinentu, kas ir tik liels, ka mākoņiem ir grūti uzpeldēt līdz pat centram un nomest to kravas. Iedomājoties kontinentu, kas trīs reizes lielāks par Eirāziju, terminam “valsts bez jūras robežas” tiek piešķirta jauna nozīme.