Svira ir iekšdedzes dzinēju vārstu vilciena sastāvdaļa. Tā kā uz sviru iedarbojas sadales vārpstas daiva, tā atspiež vai nu ieplūdes, vai izplūdes vārstu. Tas ļauj iesūknēt degvielu un gaisu sadegšanas kamerā ieplūdes gājiena laikā vai izplūdes gāzes izvadīt izplūdes gājiena laikā. Šūpuļsviras pirmo reizi tika izgudrotas 19. gadsimtā, un kopš tā laika tās funkcijas ir maz mainījušās. Tomēr ir veikti uzlabojumi gan ekspluatācijas efektivitātē, gan būvmateriālu ziņā. Daudzas mūsdienu šūpuļsviras ir izgatavotas no štancēta tērauda, lai gan dažos gadījumos var izmantot smagākus materiālus.
Daudzos iekšdedzes dzinējos kloķa vārpstā tiek izraisīta rotācijas kustība, jo virzuļi liek tai griezties. Šī rotācija tiek pārnesta uz sadales vārpstu, izmantojot siksnu vai ķēdi. Savukārt, sadales vārpstas daivas tiek izmantotas, lai caur svirām atver vārstus. To var panākt, izmantojot tiešu kontaktu starp sadales vārpstas daivu un sviru, vai netieši saskaroties ar pacēlāja piedziņas stieni. Augšējo izciļņu dzinējiem uz sadales vārpstas ir daivas, kas tieši saskaras ar katru sviru, savukārt augšējo vārstu dzinējos tiek izmantoti pacēlāji un stumšanas stieņi. Augšējo izciļņu motoros sadales vārpsta var atrasties galvā, savukārt augšējo vārstu dzinējiem sadales vārpsta atrodas blokā. Abas šķirnes ir redzamas ASV, taču noteikumi ir veicinājuši augšējo vārstu lietojumu samazināšanos citur pasaulē.
Visā šūpuļsviras vēsturē tās funkcija ir pētīta un uzlabota. Šie uzlabojumi ir radījuši ieročus, kas ir gan efektīvāki, gan izturīgāki pret nodilumu. Dažās konstrukcijās faktiski var izmantot divas sviras uz vienu vārstu, savukārt citās vārsta nospiešanai tiek izmantots rullīšu gultnis. Šīs konstrukcijas variācijas var radīt šūpuļsviras, kas fiziski atšķiras viena no otras, lai gan katra roka joprojām veic vienu un to pašu pamatfunkciju.
Tā kā šūpuļsviras pārvietošanai un vārsta nospiešanai ir nepieciešama enerģija, to svars var būt svarīgs apsvērums. Ja šūpuļroka ir pārāk smaga, tās kustībai var būt nepieciešams pārāk daudz enerģijas. Tas var neļaut dzinējam sasniegt vēlamo griešanās ātrumu. Var ņemt vērā arī materiāla izturību, jo vājš materiāls var noslogot vai pārāk ātri nolietoties. Šo iemeslu dēļ daudzos automobiļu lietojumos tiek izmantots štancēts tērauds, jo šis materiāls var nodrošināt līdzsvaru starp svaru un izturību. Dažos lietojumos, jo īpaši dīzeļdzinējos, var tikt izmantoti smagāki materiāli. Šādi dzinēji var darboties ar lielāku griezes momentu un mazāku rotācijas ātrumu, ļaujot izmantot tādus materiālus kā čuguns vai kalts oglekļa tērauds.