Tiesvedības reformas akts ir likums, kas nosaka izmaiņas civiltiesvedības procesā. Lielākā daļa tiesvedības reformas priekšlikumu ir izstrādāti ar nolūku ierobežot naudas atlīdzību, kas tiek piespriesta atbildētājiem, kuri atzīti par atbildīgiem civilprasībā, un nepieļaut vieglprātīgu prasību nonākšanu tiesā. Visizplatītākais ieteikums ir tiešs ierobežojums noteiktiem zaudējumu veidiem, kas neatspoguļo faktisko summu dolāros, ko prasītājs zaudējis atbildīgā atbildētāja darbību dēļ. Vēl viens populārs ieteikums ir kolēģijām izskatīt iespējamās lietas, pirms tās nonāk tiesā. Turklāt daži tiesvedības reformas aizstāvji ir ierosinājuši tiesvedības reformas aktu, kas samazinātu daudzus noilguma termiņus noteiktām prasībām.
Iespējams, visizplatītākais ierosinājums tiesvedības reformas aktam ir tāds, kas ierobežo prasītājam nodarītos nesaimnieciskos zaudējumus. Piemēram, prasītājs, kurš iesūdz uzņēmumu tiesā, jo viņam vai viņai ir nodarīts kaitējums ar uzņēmuma ražotu bīstamu produktu, var prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas pārsniedz zaudējumus, ko viņš vai viņa faktiski zaudēja nodarītā kaitējuma dēļ. Šie zaudējumi, ko sauc par neekonomiskiem zaudējumiem, ietver dažādas kompensācijas kategorijas, piemēram, soda atlīdzību un sāpes un ciešanas.
Soda atlīdzība tiek iekasēta no atbildētāja tikai kā sods par īpaši nežēlīgu uzvedību, un parasti tā tiek piemērota tikai korporācijām. Sāpes un ciešanas ir kompensācija, ko maksā prasītājam par viņa vai viņas dzīves traucējumiem, kas radušies kaitējuma dēļ. Tiesvedības reformas akts var noteikt stingru ierobežojumu šo nesaimniecisko zaudējumu summai, ko var piešķirt veiksmīgam prasītājam.
Vēl viens potenciāls tiesvedības reformas likuma aspekts ir komisija, kas izskata noteikta veida prasības un vai nu atļautu, vai neatļautu šīs prasības iesniegt tiesā. Šie paneļi galvenokārt tiek ieteikti prasībām, kas saistītas ar ļoti specializētām nozarēm, kurām ir nepieciešamas īpašas zināšanas, lai izprastu prasības patieso būtību, piemēram, prasībām par juridisku pārkāpumu. Šajā konkrētajā piemērā juridisko pārkāpumu padome izskatītu visas prasības par pārkāpumiem, lai noteiktu, vai tās ir vieglprātīgas, pirms ļautu tām vērsties tiesā.
Noilgums ir laika ierobežojums, kas var paiet no kaitīgas darbības līdz prasības iesniegšanai tiesā. Pēc likumā noteiktā termiņa beigām cietušajai personai nav tiesību celt prasību tiesā par tai nodarīto kaitējumu. Šāda termiņa faktiskais ilgums ir atkarīgs no jurisdikcijas, kā arī no prasības veida, lai gan lielākā daļa prasību ir jāiesniedz trīs gadu laikā pēc nodarītā kaitējuma. Tiesvedības reformas akts var samazināt šos noilguma termiņus, saīsinot laiku, kurā prasītājs var celt prasību, un, domājams, samazinot tiesvedību skaitu.