Uzvedības psihoterapija ir terapijas veids, kura mērķis ir noteikt noteiktas uzvedības galvenos cēloņus. Terapijas sesijās parasti tiek analizēta pacienta emocionālā un intelektuālā uztvere, lai attīstītu izpratni par nevēlamiem uzvedības izraisītājiem. Psihoterapeits un pacients iknedēļas sesijās var pārbaudīt uzvedības modeļus – kāpēc un kad tie rodas. Uzvedības psihoterapijas laikā rakstisks uzvedības modeļu ieraksts var palīdzēt noteikt apstākļus, kas izraisa noteiktu uzvedību. Visās uzvedības psihoterapijas sesijās parasti tiek izstrādātas metodes, kas veicina vēlamo uzvedības modeļu uzlabošanos un tiek izmantotas ikdienas aktivitātēs.
Emocionālo un kognitīvo modeļu analīze kopumā sniegs ieskatu pacienta nevēlamās uzvedības cēloņos. Psihoterapeits var piedāvāt atbalstošu atgriezenisko saiti, jo pacients dalās situācijās, kas var būt izraisījušas nevēlamu uzvedību. Apzinoties, kā pacients jūtas un domā, terapijas diskusijas var izaicināt pacientu pārveidot šīs jūtas un domas, lai izdarītu dažādas uzvedības izvēles.
Kad pacients piedalās uzvedības psihoterapijā, terapeits var mēģināt noteikt, kā viņa vide stimulē nevēlamu uzvedību. Diskusijas sesiju laikā parasti koncentrējas uz uzvedību, kas saistīta ar uztvertām problēmām pacienta dzīvē. Sesijas var attīstīties, lai noteiktu cēloņsakarības starp iekšējiem vai ārējiem stimuliem un pacienta darbību. Identificējot problēmu un cēloņsakarības, diskusija var pāriet uz paņēmienu izstrādi un īstenošanu, lai pārvarētu negatīvās uzvedības modeļus.
Uzvedības modeļi un izcelsme ikdienas darbību kontekstā mēdz būt izteiktāki. Šo modeļu un darbību izsekošana var būt noderīga, izstrādājot metodes, kas maina uzvedību. Daži psihoterapeiti parasti sāk ar uzvedības sarakstu un iespējamiem vides izraisītājiem, kas identificēti sesiju laikā. Kopumā psihoterapeits var ieteikt pacientam ieviestās metodes, kas aizstāj iepriekšējās atbildes, kas kādreiz bija norma, bet nebeidzās labvēlīgi.
Uzvedības psihoterapijas vispārējais mērķis ir aizstāt nevēlamus uzvedības modeļus ar vēlamākiem. Lai sasniegtu šo mērķi, terapijas sesijas var pārvērsties par dažādu paņēmienu praktizēšanu, līdz vēlamā uzvedība kļūst dabiska. Mērķis nav kontrolēt ārējos stimulus. Drīzāk terapijas sesijas cenšas noskaidrot korelāciju starp uzvedību un izraisītājiem. Galu galā pacients var iemācīties īstenot uzvedību, kas bagātina viņa dzīves pieredzi.
Dažreiz garīgās veselības stāvoklis izraisa uzvedības modeļus, kas ir saistīti ar pacienta vidi. Lielākā daļa cilvēku, kuriem ir garīgās veselības stāvoklis, var ciest no garastāvokļa traucējumiem vai trauksmes traucējumiem. Ja uzvedības modeļi ir garīgās veselības stāvokļa rezultāts, stāvokļa diagnosticēšanai var būt nepieciešama intensīva uzvedības psihoterapija.