Valūtas mijmaiņas darījumi ir līgumi starp divām fiziskām vai juridiskām personām, lai apmainītos ar noteikta veida un apjoma valūtām. Paralēli sākotnējai noteiktas vienas valūtas summas maiņai pret noteiktu citas valūtas summu, valūtas mijmaiņas process parasti ietver arī virkni periodisku maksājumu, kuru pamatā ir abu valūtu naudas plūsmas rādītāji. Tas padara valūtas mijmaiņas darījumus nedaudz atšķirīgu no valūtas maiņas, jo apmaiņa parasti ietver vienkārši valūtas maiņu pēc jaunākā maiņas kursa.
Periodiskajos maksājumos, kas veido valūtas mijmaiņas darījuma otro posmu, parasti tiek izmantotas gan fiksētās, gan mainīgās procentu likmes. Viena puse piekritīs maksāt fiksētu procentu likmi, bet otra puse veiks procentu maksājumus, pamatojoties uz mainīgo valūtas kursu. Tomēr ir iespējams noslēgt valūtas mijmaiņas līgumu, kurā abas puses maksā periodiskus maksājumus, pamatojoties uz fiksētu vai mainīgu valūtas kursu. Galīgais procentu likmes aprēķināšanas veids ir noteikts noteikumos un nosacījumos, kas reglamentē mijmaiņas darījumu.
Viens svarīgs valūtas mijmaiņas darījuma aspekts, kas to arī atšķir no valūtas maiņas, ir fakts, ka valūtas maiņa nav pastāvīga sastāvdaļa. Abu valūtu mijmaiņas laikā puses vienojas veikt periodiskus procentu likmju maksājumus noteiktā laika periodā. Kad līgumā noteiktais termiņš ir beidzies, abas valūtas tiek atgrieztas sākotnējam īpašniekam. Tomēr katra puse patur visu peļņu, kas tika sadalīta procentu maksājumu veidā.
Valūtas mijmaiņas darījums parasti tiek izmantots, ja ir zināms, ka abām attiecīgajām valūtām ir potenciāls gūt ievērojamu peļņu, izmantojot uzkrātās procentu likmes. Kā jau var sagaidīt, abas puses parasti paredz lielāku atdevi ar valūtas veidu, kas tiek saņemts mijmaiņas darījumā. Tomēr, tā kā valūtas maiņas kursi laika gaitā mēdz svārstīties, parasti pastāv pamatota iespēja, ka abas puses galu galā gūs labumu no valūtas mijmaiņas darījuma.