Vārdu lietojums, citādi pazīstams kā dikcija, attiecas uz rakstnieka vārdu izvēli un veidu, kādā viņš lieto šos vārdus noteiktā rakstā. Rakstnieka vārdu izvēle ievērojami atšķiras atkarībā no rakstīšanas veida, kurā viņš iesaistās. Piemēram, tehniskajam rakstniekam ir tendence lietot vārdus precīzi un skaidri, lai pārsūtītu informāciju. Viņa vārdu lietojums parasti atšķiras no dzejnieka, kurš bieži izmanto puķainus un daiļrunīgus vārdus, lai izteiktu nemateriālas idejas, piemēram, skaistumu un mīlestību. Vārdu izvēlei īpaši svarīga vieta ir daiļliteratūrā, kur dažādos reģionos un dažādos laika periodos notiekošajos darbos nereti tiek lietoti būtiski atšķirīgi vārdi, lai attīstītu kādu autentiskuma līmeni.
Lielākajai daļai cilvēku vārdu lietojums vienkārši nozīmē atbilstošo vārdu izvēli, ko izmantot konkrētos scenārijos. Tas nozīmē saprast vārdu nozīmi un to lietošanu teikumos. Tomēr daudziem vārdiem ir “konotācijas” vai nozīmes ārpus to tehniskajām definīcijām. Lai pareizi lietotu vārdus, ir svarīgi izprast gan vārdu tehniskās nozīmes, gan konotācijas, jo dažiem vārdiem ar pilnīgi pieņemamām definīcijām ir nepatīkamas vai aizvainojošas konotācijas.
Vārdu lietošana ir daudz aktuālāka problēma rakstniekiem un runātājiem nekā citu profesiju pārstāvjiem. Rakstniekiem parasti ir jāizvēlas vārdi, kas skaidri un konkrēti pievēršas tēmām, kuras viņi apspriež, un kas ir skaidri un saprotami viņu auditorijai. Piemēram, rakstot tehniski prasmīgai auditorijai, rakstnieka vārdu lietojumam kopumā ir jāpierāda ar apspriežamo tēmu saistītā žargona izpratne. Savukārt, rakstot plašai auditorijai, rakstniekam jācenšas izvairīties no žargona. Rakstot, kas galvenokārt paredzēts informācijas pārsūtīšanai, paredzētā auditorija parasti ir galvenais noteicošais faktors rakstītāja vārdu izvēlē.
Daudzi rakstnieki un dzejnieki valodu lieto mākslinieciskos nolūkos, un tāpēc viņu auditorija bieži vien ir mazāk ietekmēta. Vārdu lietojums šādos gadījumos iegūst jaunas un sarežģītākas dimensijas, jo vārdu skaņa un ritms var būt tikpat svarīgi kā nozīme. Tas jo īpaši attiecas uz dzeju, kuras lielāko daļu regulē stingri ritma un atskaņas noteikumi.
Mākslinieciskie rakstnieki nav vienīgie, kuri laiku pa laikam tiek slavēti par prasmīgu vārdu lietojumu. Daudzi rakstnieki, kuru galvenais mērķis ir informācijas pārsūtīšana, ir labi novērtēti, jo spēj to darīt daiļrunīgi. Prasmīgs vārdu lietojums var padarīt pat tīri tehnisku rakstīšanu gandrīz māksliniecisku, nemazinot tās funkcionalitāti.