Medieval theatre refers to play productions that occurred generally between 600 and 1600 A.D. Many of these plays recounted stories from the life of Jesus Christ, as well other tales from the Christian Bible. While works of early medieval theatre were strictly religious in nature and put on inside of churches, as the centuries passed, both members of the clergy and general members of the community began putting on plays outside, using vernacular languages instead of Latin, and sometimes moving to more secular themes.
Vēsturiskais konteksts
Pirms viduslaiku perioda lielākie Romas katoļu vadītāji uzskatīja, ka tradicionālā luga ir mežonīgi bojāta, novedot cilvēkus prom no ticības un grēkot. Pēc tam viņi aizliedza izrādes, lai apturētu to, ko viņi uzskatīja par amorālām darbībām un vēstījumiem. Tajā pašā laikā karalienes un karaļi daudzās valstīs slēdza publiskos teātrus veselības, sabiedrisko vai ekonomisku apsvērumu dēļ — tos atkal atvērs tikai renesanses laikā. Atsevišķi cilvēki joprojām mēģināja izklaidēties ar dejām un nelielām ceļojošām dziedātāju, stāstnieku un tamlīdzīgām grupām, taču patiesi organizētais teātris bija apstājies.
Agrīnais teātris
Tiek uzskatīts, ka Romas katoļu baznīca aizliedza regulāru teātri, un tiek uzskatīts, ka viduslaiku Eiropā izrādes tika veidotas kā daļa no kristiešu dievkalpojuma, kur priesteri vai garīdzniecības locekļi rīko agrīnās izrādes iekštelpās, lai kontrolētu lugas saturu. Regulārās mises laikā šie cilvēki runāja latīņu valodā ne tikai tāpēc, ka šī valoda bija kļuvusi plaši izplatīta baznīcā, aizstājot seno aramiešu, ebreju un grieķu valodu, kas bija izplatīta, bet arī tāpēc, ka baznīcas vadītāji uzskatīja, ka tā ir “mirusi”. statuss vai atšķirtība no tautas valodas pasargāja to no izmaiņām un sekojošas svarīgas nozīmes zaudēšanas. Vienkāršā tauta parasti nesaprata teikto, tāpēc vēsturnieki uzskata, ka lugu izmantošana palīdzēja viduslaiku baznīcas apmeklētājiem saprast būtību tam, kas regulāri tika sludināts par Jēzu Kristu, Bībeli vai svētajiem un mocekļiem.
Later Theatre
Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka līdz 1200. gadam viduslaiku teātra izrādes bija spiestas pārvietot ārā. Šīs izmaiņas, iespējams, veicināja komplektu un citu izmantoto materiālu pieaugošais izmērs un sarežģītība, kas dažkārt tika prasīta sarežģītākiem sižetiem. Arī vairāk cilvēku ieradās skatīties izrādes, tāpēc daudzām viduslaiku baznīcām, iespējams, bija grūtības uzņemt pūļus. Ne visi scenāriji, ko cilvēki gribēja, tika uzskatīti par pietiekami morāliem baznīcai, tāpēc kopienas, iespējams, sāka pārvietot teātri ārpusē, lai padarītu to pieņemamu citu sižetu un varoņu izpēti. Tiem, kas nebija saistīti ar garīdzniecību, kļuva pilnīgi pareizi uzņemties lomas, lai gan tajās joprojām piedalījās tikai zēni un vīrieši, un līdz 1350. gadam aktieri teica savas rindas savā ikdienas valodā.
Tā kā izrādes vairs neaprobežojās tikai ar pielūgsmes ēkām, vēlo viduslaiku teātris piedzīvoja konkursa attīstību. Šis termins attiecās ne tikai uz lugas, ko cilvēki uzvelk, bet arī uz pārvietojamo, riteņu platformu vai vagonu, uz kura tika iestudēta izrāde. Tipisks konkursa vagons nodrošināja vietu gan dekorācijām, gan vispārējai aktiermākslai, kā arī vietu aktieriem, kur mainīties, un tie bija paredzēti, lai ļautu lugai nonākt pie skatītājiem, nevis otrādi. Tos uzturēja profesionālas tirdzniecības ģildes, taču tās darbojās ar baznīcas satura un vadības atbalstu, un tās bija nozīmīgas gan kristīgās vēsts, gan agrīnās laicīgās lugas sludināšanā.
Types of Plays
Viduslaikos cilvēki izpildīja trīs galvenos skriptu veidus, tostarp morāli, noslēpumus un brīnumus. Pirmais tips izmantoja cilvēka dvēseli kā fonu, koncentrējoties uz ikdienas grūtībām, ar kurām saskaras parastie indivīdi, cenšoties būt taisni un noraidīt grēku. Parasti tie bija alegoriski, un tie bija paredzēti, lai mācītu auditoriju, kā uzvesties piemērotāk kristīgi. Šī žanra galvenā iezīme ir tā, ka tajā tika izmantoti tādi varoņu vārdi kā Ikviens, Labi Darbi, Zināšanas un Nāve, lai būtu viegli saprast lielākās dzīves mācības, kuras dramaturgi vēlējās iegūt.
Mistēriju lugas tā nosauktas, atsaucoties uz Kristus noslēpumu, kas ir Viņa augstākā mīlestība un mērķis, grēcinieku glābšana caur Viņa ciešanām un krusta nāvi. Tie parasti koncentrējās uz Jēzus dzīvi, taču tajos varētu būt iekļauti arī citi Bībeles stāsti, saistot tos ar Dieva izpildītajiem apsolījumiem. Savā ziņā tie bija viegli uztverami, izklaidējoši veidi, kā darīt zināmu evaņģēlija būtību auditorijai, kas lielākoties joprojām bija analfabēti.
Brīnumu lugas bija cieši saistītas ar noslēpuma veidu, taču tās koncentrējās uz svēto dzīvi un darbiem. Daudzi balstījās uz Svētajiem Rakstiem, bet citi vairāk balstījās uz dzirdēm un leģendām. Ja kādam svētajam baznīcā bija noteikti svētki, lugas šim svētajam parasti tika rīkotas šajā dienā, taču cilvēki tās rādīja arī vispārīgāk visa gada garumā, lai parādītu gan Dieva diženumu, gan ticības spēku. Tie bieži tika radīti, lai stiprinātu vēsti par māceklību un mudinātu cilvēkus darīt labus darbus Jēzus vārdā, tāpat kā to darīja agrīnie apustuļi.
Play Characteristics
Neatkarīgi no tā, kādā žanrā scenārijs ietilpa šajā periodā, iestudējumos parasti vēsture vai citas kultūras nebija precīzi attēlotas, jo saziņa un ceļošana joprojām bija ļoti ierobežota, ierobežojot to, ko cilvēki zina par citām jomām un sabiedrībām. Bija izplatītas hronoloģijas kļūdas, kas parasti izpaudās kā nepareiza konkrēta rekvizīta izmantošana vai varonis, kuram atrašanās vietas vai dzimšanas datuma dēļ nevajadzētu būt. Dramaturgi vai aktieri bieži ievieto komiskus elementus nopietnās lugās vai otrādi, lai paustu kristīgas vai morālas idejas, kas bieži radīja problēmas ar emocionālo plūsmu un sižeta vienotību un kuras pēc mūsdienu standartiem, visticamāk, varētu uzskatīt par ļoti satraucošām. Debesis un elle parasti tika pasniegtas kā nesatricināmas konstantes, un Zeme bija tikai vieta, kur cilvēki var izdzīvot ļoti īslaicīgu dzīvi līdz Kristus atgriešanās un pēdējai tiesai Dieva priekšā.
Inscenējums
Pirms 1200. gada, kad viduslaiku teātris bija paredzēts tikai baznīcai un garīdzniekiem, aktieri lielāko daļu savas darbības koncentrēja uz noteiktām baznīcas zonām vai dekorācijām, ko sauca par savrupmājām vai stacijām. Tie apzīmēja atsevišķas vietas sižetā, piemēram, stalli, kurā dzimis Jēzus, vai Debesu stūrīti. Telpas, kurās aktieri uzstājās ap šīm stacijām, sauca par plato. Cilvēki lugā kustējās no vietas uz vietu, stāstam attīstoties, un skatītāji bieži sekoja tam, lai pārliecinātos, ka viņi labi redz un dzird.
The idea of the mansion and plateau survived even as performances shifted outside of the church, although those on pageant wagons were much more limited because of amount of physical room available was confined to the dimensions of the wagon platform. In both early and late medieval theatre, the view of Earth as a temporary dwelling place or transition between Heaven and Hell typically resulted in mansion and plateau setups where Heaven and Hell were on opposite ends of the space and Earth was in the middle. To achieve special effects in outdoor plays, such as flying angels and disappearing people, individuals relied on elements such as trap doors and simple machinery, which became increasingly complex and sophisticated over time.
Kostīmi
Agrīnie aktieri šajā periodā parasti valkāja savus dienesta tērpus vai vienkāršus tērpus, piemēram, halātus, jo lugas tika uzskatītas par dievkalpojumu sastāvdaļu. Tā kā izrādes pārcēlās uz āru un tajās piedalījās vairāk sabiedrības locekļu, tomēr sarežģītāki tērpi kļuva pieņemamāki. Lielāko daļu laika tie bija tikai parasts apģērbs ar dažiem īpašiem aksesuāriem, lai padarītu lomu vai sižetu skaidrāku, jo jaunu apģērbu izgatavošana bija dārga, taču reizēm kādai trupai pietika līdzekļu, lai izgatavotu jaunas, greznas lietas, ko valkāt konkrētām daļām.