Zinātnes retorika ir izpētes joma, kuras mērķis ir izprast pārliecināšanas un retorikas lomu zinātniskajos zināšanu meklējumos. Plašs jēdziens “zinātne” parasti tiek uztverts kā joma, kuras pamatā ir objektīva zināšanu iegūšana par pasauli. Lai gan daudzi zinātnes aspekti pēc nepieciešamības ir balstīti uz stingriem eksperimentiem, citas izplatītās zinātnes daļas ir saistītas ar pārliecināšanu un retoriku. Piemēram, zinātniekiem ir jāpiesakās dotācijām, lai iegūtu finansējumu pētniecībai — šis process lielā mērā balstās uz pārliecināšanu. Zinātnes retorika attiecas arī uz zinātnes ietekmi uz sabiedrisko politiku un dažādām filozofiskām debatēm dažādās zinātnes jomās.
Lai gan lielākā daļa zinātnieku praktizē zinātnes retoriku dažādos karjeras posmos, viņi retāk nekā sociologi un zinātnes vēsturnieki to pētīs kā akadēmisku priekšmetu. Zinātnes retorika ir ļoti nozīmīga dažādu zinātnes nozaru sociālajai un vēsturiskajai attīstībai, tāpēc tā ir svarīga izpētes joma. Zinātnes sociologi, piemēram, var pētīt attiecības starp zinātni un politisko politiku, īpašu uzmanību pievēršot zinātniskās retorikas izmantošanai, lai pārliecinātu politikas veidotājus par dažādu problēmu vai iespēju esamību.
Ir svarīgi atzīmēt, ka zinātnes retorikas pielietošana ne vienmēr grauj vairuma zinātniskās izpētes veidu stingro eksperimentālo bāzi. Eksperimentēšana ir zinātniskās prakses pamatā — zinātnes retorika tiek izmantota, lai pārliecinātu citus par savākto rezultātu pareizību un nozīmi. Piemēram, pētniecības grupa var atklāt kaut ko svarīgu par izplatītu slimību. Lai veiktu šādus atklājumus, tiek izmantotas zinātniskas, uz eksperimentiem balstītas metodes, savukārt retoriskas metodes var būt nepieciešamas, lai pārliecinātu politikas veidotājus īstenot atbilstošu sabiedrības veselības politiku. Vienkārša zinātnisko zināšanu uzkrāšana sabiedrībai nav īpaši izdevīga, un tāpēc zinātnes retorika tiek izmantota, lai informētu citus par zinātnisko atklājumu vērtību.
Tāpat kā citos retorikas veidos, zinātniskajā diskursā parasti tiek izmantoti dažādi retoriski aicinājumi — emocijām vai autoritātei. Zinātnieks, piemēram, var atsaukties uz savu zinātnieka lomu, apgalvojot, ka dažādi apgalvojumi ir patiesi vai svarīgi. Lai gan ir taisnība, ka citiem parasti nav piekļuves tiešai laboratorijas pieredzei vai zināšanām, kas vajadzīgas, lai izprastu visus zinātniskos rezultātus, šādas uz autoritātēm balstītas apelācijas var būt bīstamas. Vāja argumenta pieņemšana, pamatojoties uz runātāja autoritāti, var novest pie dārgas vai pat destruktīvas politikas īstenošanas vai salīdzinoši bezjēdzīgu zinātnisku pētījumu finansēšanas.