Ko dara prokurors Latvijā?

Prokuratūras uzbūve ir trīspakāpju. Zemākais līmenis ir rajona un pilsētu prokuratūras, virs tām atrodas tiesu apgabalu prokuratūras, bet augšgalā ir Ģenerālprokuratūra ar specializētām struktūrvienībām, piemēram, organizētās noziedzības un finanšu noziegumu jomā. Atsevišķi darbojas specializētas prokuratūras, kas nodarbojas ar konkrētiem noziedzības veidiem. Šis dalījums nosaka, kurš prokurors konkrēto lietu uzrauga un kam var iesniegt sūdzību par viņa lēmumu.

Izmeklēšanas laikā prokurors nav izmeklētājs, bet uzraugs. Viņš pārbauda, vai policija ievēro procesuālās normas, dod norādījumus par izmeklēšanas darbībām, lemj par mantas arestu un vēršas tiesā par tādiem pasākumiem, kuriem vajadzīga tiesneša atļauja. Ja izmeklēšana savākusi pietiekamus pierādījumus, prokurors uzsāk kriminālvajāšanu un formulē apsūdzību, kas ir dokuments ar konkrētu pantu un faktu izklāstu.

Tiesā prokurors uztur valsts apsūdzību: iesniedz pierādījumus, nopratina lieciniekus, runā tiesas debatēs un izsaka viedokli par sodu. Svarīgi saprast, ka prokurora pienākums nav panākt notiesājošu spriedumu par katru cenu. Ja tiesas izmeklēšanā apsūdzība nav apstiprinājusies, prokuroram ir pienākums no tās atteikties vai to grozīt uz vieglāku. Prokurors var arī pārsūdzēt spriedumu, ja uzskata to par nepamatotu.

Daļa lietu līdz tiesas sēdei nemaz nenonāk. Vieglākos gadījumos prokurors var izdot priekšrakstu par sodu, kas ir viņa paša lēmums par sodu bez tiesas sēdes, ja persona tam piekrīt. Iespējama arī vienošanās par vainas atzīšanu un sodu, ko pēc tam apstiprina tiesa. Šie instrumenti saīsina procesu, bet tie nozīmē sodāmību, tāpēc pirms piekrišanas ir vērts aprunāties ar aizstāvi.

Prokuratūras kompetence neaprobežojas ar krimināllietām. Prokurors likumā noteiktos gadījumos aizsargā personu tiesības, piemēram, ceļ prasību tiesā bērna interesēs, iesaistās lietās par aizgādības tiesību pārtraukšanu un reaģē uz iesniegumiem par tiesību aizskārumiem, ja cita iestāde to nav novērsusi. Šī funkcija ir mazāk pamanāma, bet tieši tā ir biežākais iemesls, kāpēc prokuratūrā vēršas parasts iedzīvotājs.

Lai kļūtu par prokuroru, nepieciešama otrā līmeņa augstākā izglītība tiesību zinātnē, Latvijas pilsonība, nevainojama reputācija un veiksmīgi nokārtots kvalifikācijas eksāmens, kā arī prokurora amata kandidāta prakse. Prasības un atlases kārtību nosaka Prokuratūras likums un ģenerālprokurora rīkojumi, bet konkrētas vakances un pieteikšanās termiņus izsludina Ģenerālprokuratūra. Praksē ceļš uz amatu bieži sākas ar darbu tiesā, policijā vai advokāta palīga statusā.