Konfederācijas statūti: ASV pirmā konstitūcija

Statūtus izstrādāja Kontinentālais kongress Neatkarības kara laikā, un teksts tika pieņemts 1777. gadā, bet spēkā stājās tikai 1781. gadā, kad to ratificēja pēdējais štats. Kavēšanās iemesls bija strīds par rietumu zemēm, ko atsevišķi štati uzskatīja par savām. Šī epizode labi parāda dokumenta būtību: tā bija suverēnu štatu savienība, nevis vienota valsts.

Konstrukcija bija apzināti vāja, jo bijušās kolonijas baidījās no centralizētas varas, kāda tām bija pazīstama no Lielbritānijas puses. Kongress bija vienpalātas institūcija, kurā katram štatam bija viena balss neatkarīgi no iedzīvotāju skaita. Nebija ne atsevišķas izpildvaras, ne federālās tiesu sistēmas. Svarīgākie lēmumi prasīja kvalificētu vairākumu, bet pašu statūtu grozīšanai bija nepieciešama visu štatu piekrišana, un tieši tas padarīja reformu praktiski neiespējamu.

Galvenā problēma bija nauda. Kongress nevarēja iekasēt nodokļus un varēja vienīgi lūgt štatiem iemaksas, ko tie bieži nemaksāja. Tas nozīmēja neapmaksātu armiju, nesamaksātus kara parādus un strauju naudas vērtības kritumu. Nebija arī vienotas tirdzniecības politikas, tāpēc štati savā starpā ieviesa muitas nodevas un konkurēja cits ar citu, kas kaitēja visiem.

Trūkumi kļuva acīmredzami pēc kara. Parādos nonākušo fermeru sacelšanās Masačūsetsā 1786. un 1787. gadā parādīja, ka centrālajai varai nav līdzekļu kārtības nodrošināšanai. Vispirms tika sasaukta sanāksme Annapolisā, pēc tam 1787. gadā Filadelfijā sanāca konvents, kuram formāli bija jālabo statūti, bet kurš izstrādāja pilnīgi jaunu konstitūciju ar prezidentu, divpalātu kongresu un federālo tiesu sistēmu.

Statūtu laiks nebija tikai neveiksme. Tieši šajā periodā tika pieņemta kārtība par jaunu teritoriju pārvaldi un to uzņemšanu savienībā ar vienlīdzīgām tiesībām, un šis princips ir spēkā joprojām. Tāpat statūti nodrošināja kara vešanai nepieciešamo minimālo sadarbību un miera līguma noslēgšanu ar Lielbritāniju. Vēsturnieki mēdz strīdēties, vai statūti bija neizbēgams pārejas posms vai kļūda, ko varēja novērst uzreiz. Pārliecinošākais arguments ir tas, ka 1777. gadā stiprāku savienību vienkārši neviens nebūtu ratificējis: bailes no jaunas centralizētas varas bija pārāk svaigas. Tikai desmit gadu praktiskā pieredze ar nemaksātiem parādiem un savstarpējām muitas nodevām radīja politisko gatavību piekrist spēcīgākam centram.

Latvijas lasītājam šis stāsts ir noderīgs kā konfederācijas un federācijas atšķirības ilustrācija. Latvija ir unitāra valsts ar vienu konstitūciju, Satversmi, kas pieņemta 1922. gadā un ir spēkā joprojām, un ar pašvaldībām, kuru pilnvaras nosaka valsts, nevis otrādi. Satversmes grozīšanai nepieciešams kvalificēts balsu vairākums Saeimā, bet valsts pamatus skarošu pantu grozījumi jāapstiprina tautas nobalsošanā, tāpēc mūsu pamatlikuma stabilitātes mehānisms ir cits nekā vienprātības prasība starp štatiem.