Kā Latvija 1991. gadā atguva starptautisku atzīšanu?

Juridiski Latvijas situācija atšķīrās no jaunu valstu dibināšanas. Latvijas nostāja bija un ir, ka 1918. gadā dibinātā valsts okupācijas laikā nepārtrauca pastāvēt, tāpēc 1990. un 1991. gadā notika nevis jaunas valsts radīšana, bet neatkarības atjaunošana. Šī nianse nav akadēmiska: no tās izriet gan pilsonības jautājumu risinājums, gan attieksme pret padomju laika lēmumiem, gan Latvijas pozīcija strīdos par okupācijas seku vērtējumu.

Atzīšanas ceļš sākās jau pirms augusta. Islande bija pirmā valsts, kas atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm vēl 1991. gada pirmajā pusē, un šis solis tolaik prasīja ievērojamu drosmi, jo Padomju Savienība vēl pastāvēja un reaģēja asi. Daudzas Rietumvalstis visus okupācijas gadus nebija atzinušas Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā de iure, un tieši tāpēc 1991. gadā tām nevajadzēja atzīt jaunu valsti, bet tikai atjaunot attiecības ar jau atzītu.

Izšķirošais brīdis pienāca 1991. gada augustā. Kamēr Maskavā notika puča mēģinājums, Latvijā tika pieņemts konstitucionālais likums, kas izbeidza 4. maija deklarācijā paredzēto pārejas periodu un noteica, ka Latvija ir pilnībā neatkarīga republika. Pēc puča sabrukuma atzinumi sekoja strauji: nedēļu laikā Latviju atzina desmitiem valstu, bet 1991. gada 6. septembrī to izdarīja arī Padomju Savienības vadība.

Dalība Apvienoto Nāciju Organizācijā 1991. gada 17. septembrī bija šī procesa formālais noslēgums un vienlaikus praktisks solis: tā deva vietu starptautiskajās institūcijās un iespēju runāt savā vārdā. Tam sekoja iestāšanās Eiropas Padomē, kā arī mērķtiecīgs darbs pie divām stratēģiskajām virsotnēm, kuras Latvija sasniedza 2004. gadā, kļūstot par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.

Paralēli risinājās jautājums, bez kura neatkarība būtu palikusi nepilnīga: svešas armijas izvešana. Sarunas par Krievijas Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas noslēdzās ar vienošanos, un pēdējās vienības Latviju atstāja 1994. gada 31. augustā. Tieši šis datums Latvijā tiek atzīmēts kā okupācijas armijas izvešanas atcere, un no praktiskā viedokļa tas noslēdza atgriešanos pie pilnīgas kontroles pār savu teritoriju.

Šī perioda dokumenti ir pieejami un pārbaudāmi. Augstākās padomes sēžu stenogrammas, pieņemtie akti un ārlietu sarakste glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā, un daļa no tiem ir publicēta tiešsaistē. Ja rakstāt referātu vai publikāciju, ir vērts atsaukties uz pašiem aktiem un to pieņemšanas datumiem, nevis uz atstāstiem: tieši datumu jucekļi ir visizplatītākā kļūda tekstos par šo laiku.