Vai Latvijai ir nacionālais kukainis un putns?

Nošķiršana starp valsts simbolu un nacionālo simbolu ir šī jautājuma būtība. Valsts simbolu lietošanu regulē tiesību akti: pastāv noteikta ģerboņa forma, karoga krāsu tonis un proporcijas, un to nepareiza izmantošana var radīt administratīvas sekas. Nacionālie dabas simboli tādu aizsardzību nebauda. Tie ir kultūras vienošanās, ko uztur tradīcija, mācību grāmatas un nevalstiskās organizācijas.

Baltā cielava par Latvijas nacionālo putnu tika izraudzīta 20. gadsimta sešdesmitajos gados starptautiskas putnu aizsardzības organizācijas ierosinātā kampaņā, kurā vairākas valstis izvēlējās sev raksturīgu sugu. Izvēle bija loģiska: baltā cielava ir pazīstama gandrīz katrā Latvijas pagalmā, tā ligzdo cilvēka tuvumā, un tautas kalendārā tās atgriešanās pavasarī bija zīme lauku darbu sākumam.

Divpunktu mārīte par nacionālo kukaini tika nosaukta pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, un to ierosināja entomologu profesionālā aprite. Arī šeit svarīgs bija kultūras slānis: mārīte latviešu folklorā ir laimes vēstnese, un lauksaimniecībā tā ir derīgs plēsējs, kas barojas ar laputīm. Sajaukt to ar biežāk redzamo septiņpunktu mārīti ir viegli, tāpēc atšķirība jāmeklē punktu skaitā, nevis krāsā, jo divpunktu mārītei sastopamas arī tumšas formas ar sarkaniem plankumiem.

Latvijā par nacionāliem tiek uzskatīti arī ozols un liepa kā koki un pīpene kā zieds. Neviens no šiem nosaukumiem nepiešķir sugai juridisku aizsardzību. Ja koks vai augs ir jāsargā, to dara pavisam cits mehānisms: dižkoku statuss pēc apkārtmēra un augstuma kritērijiem vai iekļaušana īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, ko pārrauga Dabas aizsardzības pārvalde.

Amerikas Savienotajās Valstīs līdzīgi simboli tiek pieņemti pavisam citādi. Katrs štats ar savas likumdevēja lēmumu apstiprina desmitiem oficiālu simbolu, tostarp štata kukaini, un šos priekšlikumus bieži virza skolēnu klases kā pilsoniskās izglītības uzdevumu. Tas ir saistošs štata lēmums, tomēr tas neuzliek pienākumus privātpersonām un neaizliedz sugu iznīcināt. Latvijas lasītājam no tā jāpatur prātā tikai viens: simbola statuss nekad nav dabas aizsardzības instruments. Tieši tāpēc sarunā ir vērts precizēt, vai runa ir par juridisku statusu vai par tradīciju, jo no tā atkarīgs, vai atbilde meklējama tiesību aktā vai enciklopēdijā.