Kā kārto mantojumu, ja daļa īpašuma atrodas ārvalstī?

Amerikas Savienotajās Valstīs mantojuma tiesības ir katra štata ziņā, tāpēc, ja mirušajam pieder nekustamais īpašums citā štatā, tur bieži jāuzsāk atsevišķs, papildu mantojuma process. Eiropas Savienība šo sadrumstalotību ir novērsusi ar mantošanas regulu, kas darbojas gandrīz visās dalībvalstīs un paredz, ka visu mantojumu kopumā izskata vienas valsts iestāde pēc vienas valsts likuma.

Galvenais piesaistes kritērijs ir mirušā pastāvīgā dzīvesvieta nāves brīdī. Ja cilvēks pastāvīgi dzīvoja Latvijā, mantojuma lietu ved Latvijas zvērināts notārs, un piemēro Latvijas likumu arī attiecībā uz dzīvokli vai zemi citā dalībvalstī. Testamentā persona var noteikt, ka tās mantojumam piemērojams valstspiederības valsts likums, kas ir noderīgi, piemēram, Latvijas pilsonim, kurš pastāvīgi dzīvo Īrijā vai Vācijā.

Praktisks instruments ir Eiropas mantošanas apliecība. To izsniedz notārs, kurš ved lietu, un tā bez papildu atzīšanas procedūras apliecina mantinieka statusu un tiesības pārējās dalībvalstīs. Ar šo apliecību var vērsties ārvalsts zemesgrāmatā, bankā vai uzņēmumu reģistrā.

Mantinieka praktiskā rīcības secība parasti ir šāda. Vispirms jāsavāc pamatdokumenti: miršanas apliecība, radniecību apliecinoši dokumenti, testaments, ja tāds ir, un pieejamā informācija par mantu. Pēc tam jāvēršas pie zvērināta notāra, kurš ierosina mantojuma lietu un izsludina mantojuma atklāšanos. Trešais solis ir ārvalstīs esošās mantas identificēšana un dokumentu iegūšana no attiecīgās valsts reģistriem. Ceturtais ir lūgt notāram izsniegt Eiropas mantošanas apliecību, ja manta ir citā dalībvalstī.

Termiņi šajā procesā ir kritiski. Mantojuma pieņemšanai ir noteikts termiņš, un tā nokavēšana var nozīmēt tiesību zaudēšanu, savukārt daudzās valstīs pastāv arī termiņi nodokļu deklarēšanai par mantoto īpašumu. Tāpat ir svarīgi laikus izlemt, vai mantojumu pieņemt vispār, jo kopā ar mantu tiek pārņemtas arī parādsaistības; par šo lēmumu un tā sekām ir vērts konsultēties pirms jebkādas darbības ar mirušā mantu.

Ārpus Eiropas Savienības situācija ir sarežģītāka. Uz īpašumu ASV, Lielbritānijā, Krievijā vai citā trešajā valstī attieksies attiecīgās valsts noteikumi, un tur patiešām var būt nepieciešams atsevišķs process, vietējs pārstāvis un dokumentu legalizācija vai apliecināšana ar apostilli. Šādos gadījumos mantiniekiem parasti nākas piesaistīt juristu abās valstīs.