Kā Latvijā regulē streikus un arodbiedrības?

Ne streiks, bet koplīgums un nozares ģenerālvienošanās. Darba likums ļauj nozares darba devēju organizācijai un arodbiedrībai noslēgt ģenerālvienošanos, kas kļūst saistoša visai nozarei, ja to parakstījušie aptver likumā noteikto nozares daļu. Tieši šādā ceļā būvniecībā tika noteikta nozares minimālā alga, kas ir augstāka par valstī noteikto. Tas ir spēcīgākais instruments, kāds Latvijas arodbiedrībām ir, un tas darbojas bez neviena streika.

Uzņēmuma līmenī rezultātu izšķir koplīgums un darbinieku pārstāvju tiesības saņemt informāciju un konsultācijas pirms kolektīvās atlaišanas. Darba devējam par plānotu kolektīvo atlaišanu jāinformē Nodarbinātības valsts aģentūra, un no paziņojuma līdz atlaišanai likums paredz nogaidīšanas periodu.

Visbiežākā un dārgākā kļūda ir neiziet uz darbu neizmaksātas algas dēļ un to saukt par streiku. Neizmaksāta alga ir tiesību strīds, tātad streika pamata nav. Formāli tā ir darba kavēšana bez attaisnojoša iemesla, un darba devējam rodas pamats disciplinārsodam vai uzteikumam.

Pareizais ceļš ir cits: rakstisks pieprasījums darba devējam, sūdzība Valsts darba inspekcijā un prasība tiesā, turklāt darba samaksas piedziņas lietās darbinieks ir atbrīvots no valsts nodevas. Ja darba devējs ir maksātnespējīgs, neizmaksātās algas daļēji sedz darbinieku prasījumu garantiju sistēma, ko administrē Maksātnespējas kontroles dienests.

Otra kļūda ir aizmirst par ierobežojumiem. Streikot nedrīkst nodarbinātie, kuru darbs saistīts ar sabiedrības drošību, tostarp tiesneši, prokurori, policijas, ugunsdzēsības un robežsardzes darbinieki un militārpersonas. Neatliekamās nozarēs jānodrošina noteikts pakalpojumu minimums, un tā neievērošana ļauj darba devējam prasīt tiesā atzīt streiku par nelikumīgu.

Ar ASV Tafta un Hārtlija likumu, par kuru raksta tulkotie raksti. Tas ir 1947. gada ASV federālais likums, kas ierobežo arodbiedrību darbības metodes ASV, un Latvijā tam nav nekāda spēka un pat ne tiešas analoģijas: ES un Latvijas regulējums balstās uz Starptautiskās Darba organizācijas konvencijām un ES sociālo dialogu.

Ar protesta akciju vai piketu. Pikets un mītiņš ir sapulču tiesību jautājums, ko regulē likums par sapulcēm, gājieniem un piketiem, un tas jāsaskaņo ar pašvaldību. Pikets brīvajā laikā nav streiks, un tam nevajag ne samierināšanas komisiju, ne balsojumu. Tests: ja darbs netiek pārtraukts, tas nav streiks.

Ar arodbiedrību un darbinieku pilnvaroto pārstāvju atšķirību. Ja uzņēmumā nav arodbiedrības, darbinieki var ievēlēt pilnvarotos pārstāvjus, bet tiem nav visu arodbiedrības tiesību, tostarp aizsardzības pret uzteikumu, kāda Darba likumā noteikta arodbiedrības biedram.

Šis ir mehānikas izklāsts, nevis padoms konkrētā strīdā. Iznākums vienmēr ir atkarīgs no tā, kas rakstīts darba līgumā, koplīgumā un darba kārtības noteikumos, un no tā, kādi pierādījumi ir saglabāti.

Ja strīds jau ir sācies, vajadzīgs darba tiesību jurists vai arodbiedrības juridiskais dienests, kas biedriem parasti ir bez papildu maksas. Ar darba drošības un algas izmaksas pārkāpumiem strādā Valsts darba inspekcija, un tur sūdzību var iesniegt arī anonīmi.