TJG Online
Bizness un ekonomika

Kas bija TARP un kā bankas glāba Latvijā

Īsā atbilde

TARP (Troubled Asset Relief Program) bija ASV valdības 2008. gada rudenī pieņemtā programma ar pilnvarojumu līdz 700 miljardiem dolāru, sākotnēji domāta problemātisku hipotekāro vērtspapīru izpirkšanai, bet praksē izlietota galvenokārt kapitāla ieguldīšanai bankās. Latvijā tajā pašā laikā notika kas cits pēc formas un līdzīgs pēc būtības: valsts pārņēma Parex banku un vienojās par starptautisku aizdevuma programmu.

TARP loģika bija tāda, ka krīzes brīdī problēma nav atsevišķas bankas sliktie aktīvi, bet neziņa par to, kurai bankai to ir daudz. Tāpēc naudu ieguldīja praktiski visās lielākajās bankās, arī tajās, kas to negribēja, lai dalība neizrādītos pati par sevi vājuma signāls. Lielākā daļa ieguldītā laika gaitā tika atgūta ar procentiem un akciju pārdošanu; politiski TARP tomēr palika nepopulārs, jo sabiedrība to uztvēra kā palīdzību tiem, kas krīzi izraisīja.

Latvijai 2008. gada nogale nozīmēja divas atsevišķas lietas, kuras sarunās bieži sajauc. Pirmā bija Parex bankas pārņemšana valsts kontrolē pēc noguldījumu masveida izņemšanas un ārvalstu sindicēto aizdevumu atmaksas termiņiem. Otrā bija starptautiskā aizdevuma programma ar Eiropas Komisiju, Starptautisko Valūtas fondu, Ziemeļvalstīm, Pasaules Banku un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, kas bija paredzēta valsts budžeta un maksājumu bilances stabilizēšanai, nevis banku glābšanai kā tādai.

Būtiskā atšķirība no ASV ir tā, ka Latvija nolēma nedevalvēt latu, kurš bija piesaistīts euro, un nofinansēt pielāgošanos ar iekšējo devalvāciju: algu un budžeta izdevumu samazināšanu. Tieši šī izvēle, nevis konkrētā banku glābšanas tehnika, noteica krīzes formu: strauju kritumu, pēc tam salīdzinoši ātru atgriešanos pie izaugsmes un ceļu uz euro ieviešanu 2014. gadā.

Kas notika ar Parex

Pārņemtā banka vēlāk tika sadalīta: dzīvotspējīgā daļa kļuva par jaunu banku ar nosaukumu Citadele, bet problemātiskie aktīvi palika atgūšanas sabiedrībā, kuras uzdevums bija tos pārdot un piedzīt, nevis kreditēt. Šī shēma, laba banka un slikta banka, ir standarta risinājums, un tās mērķis nav glābt īpašniekus, bet nodalīt maksājumu sistēmu un noguldījumus no zaudējumiem.

Valsts ieguldītā nauda šādos gadījumos gandrīz nekad netiek atgūta pilnībā. To ir vērts zināt, vērtējot jebkuru glābšanas operāciju: jautājums nav, vai valsts zaudēs, bet vai zaudējums ir mazāks par maksājumu sistēmas sabrukuma cenu.

Kas mainījies kopš tā laika

Eiropas Savienībā pēc krīzes izveidoja banku savienību, un kārtība tagad ir principiāli cita. Nozīmīgās bankas uzrauga Eiropas Centrālā banka, pārējās nacionālais uzraugs, kas Latvijā kopš Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pievienošanas ir Latvijas Banka. Bankas maksātnespējas gadījumā pirmie zaudējumus sedz akcionāri un noteikti kreditori, nevis nodokļu maksātāji.

Noguldījumu segums garantiju fondā ir noteikts likumā un attiecas uz summu vienā bankā vienam noguldītājam; aktuālo segumu un procedūru publicē Latvijas Banka. Tieši šis mehānisms, nevis valsts labā griba, ir tas, kas mūsdienās aizsargā parastu noguldītāju.

Ko ar ko sajauc

TARP nav tas pats, kas Federālo rezervju sistēmas likviditātes operācijas. TARP bija budžeta nauda, par kuru balsoja Kongress; centrālās bankas aizdevumi pret nodrošinājumu ir naudas politikas instruments, kas neprasa parlamenta lēmumu. Pārbaude ir vienkārša: ja nauda nāk no budžeta un parādās valsts parādā, tā ir fiskāla glābšana, ja no centrālās bankas bilances pret ķīlu, tā ir likviditāte.

Tāpat Latvijas starptautiskā aizdevuma programma nebija „ES nauda", ko nevajag atdot. Tas bija aizdevums ar procentiem un atmaksas grafiku, un to Latvija atmaksāja.

Robežas

Precīzas summas, atgūtās daļas un datumi dažādos avotos atšķiras atkarībā no tā, vai skaita pilnvarojumu, faktiski izmaksāto vai neto izmaksas pēc atgūšanas. Konkrēti skaitļi jāskatās Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas publikācijās, nevis jāatceras no atmiņas.

Avoti