Vai aptaukošanās var būt „lipīga“?

Vārds „lipīgs“ šajā sarunā tiek lietots pārnestā nozīmē. Pazīstamākais pētījums, kas šo domu izplatīja, balstījās uz vairākus gadu desmitus ilgu Framinghemas sirds pētījuma dalībnieku novērošanu Amerikas Savienotajās Valstīs: pētnieki Nikolass Kristakis un Džeimss Faulers konstatēja, ka cilvēka ķermeņa masas izmaiņas statistiski saistās ar viņa draugu ķermeņa masas izmaiņām, turklāt ciešāk nekā ar kaimiņu rādītājiem. Rezultāti tika publicēti recenzētā medicīnas žurnālā un izraisīja plašu zinātnisku diskusiju.

Iespējamais skaidrojums nav bioloģisks, bet uzvedības un sociāls. Kopā ar draugiem cilvēks ēd, izvēlas, kur pavadīt brīvo laiku, un pārņem priekšstatu par to, kāds ķermeņa izmērs ir parasts. Ja tuvākajā lokā regulāri ēd lielas porcijas un fiziskās aktivitātes nav ieradums, attiecīgi mainās arī paša cilvēka uzvedība. Tas darbojas abos virzienos: arī svara samazināšanās draugu lokā mēdz izplatīties, un tieši uz šo novērojumu balstās grupu atbalsta programmas.

Rezultāti ir jālasa piesardzīgi. Novērojuma pētījums rāda sakarību, nevis cēloni, un kritiķi norāda, ka draugi bieži ir līdzīgi jau pirms draudzības, jo cilvēki izvēlas sev līdzīgus, kā arī dzīvo vienā vidē ar vienādu pārtikas pieejamību un ienākumu līmeni. Atdalīt patiesu ietekmi no šīs līdzības statistiski ir grūti, un tieši metodika bija galvenais iebildumu objekts. Tātad apgalvojums „draugi tevi padara resnu“ ir vienkāršojums.

Ar sociālo izplatību nedrīkst jaukt patiesos aptaukošanās cēloņus. Svara pieaugumu nosaka enerģijas bilance, ko ietekmē uztura sastāvs un daudzums, kustību apjoms, miegs, stress, dažas zāles un slimības, kā arī ģenētiskie faktori. Zināms ir arī zarnu mikrobiotas iespaids, taču tas nepadara aptaukošanos par pārnēsājamu slimību. Būtiski ir arī tas, ka aptaukošanās nav rakstura vājums, un nosodošs tonis sabiedrībā parasti rezultātus pasliktina, nevis uzlabo.

Ja gribat, lai vide strādā jūsu labā, mainiet to, kas ir jūsu rokās, nevis cilvēkus sev apkārt. Vienojieties ar ģimeni par vienu kopīgu maltīti dienā un par to, kas stāv uz galda; pārkārtojiet virtuvi tā, lai gatavā ēdiena porcijas būtu redzamas un saprotamas; ieviesiet kustību, kas ir saistīta ar sarunu, piemēram, pastaigu pēc vakariņām, jo tā notur paradumu labāk nekā individuāls plāns. Un izvēlieties vienu izmērāmu pazīmi, ko sekot līdzi reizi nedēļā, nevis katru dienu, jo ikdienas svārstības ir troksnis, kas demotivē.