Sievietes, kuras kļuvušas par upuriem izvarošanā randiņā vai svešinieka izvarošanā, uzbrukumā bieži vaino sevi. Bieži dzirdami tādi izteikumi kā: “Man nevajadzēja būt piedzērušam”, “Man vajadzēja doties mājās ar draugu”, man nevajadzēja valkāt šos minisvārkus. Sabiedrības uztvere un kritika par sievietēm, kuras ir piedzīvojušas izvarošanu randiņā, kad viņas ir reibumā, flirtējušas ar puisi vai palikušas kopā ar vardarbīgu draugu, saasina vainas sajūtu par izvarošanu. Plašsaziņas līdzekļu lietas var palielināt vainas apziņu un kaunu, jo sabiedrība un plašsaziņas līdzekļi var uzbrukt upurim par uzvedību, kas, viņuprāt, varētu būt saistīta ar izvarošanu.
Tomēr randiņa izvarošana nav sods par riskantu uzvedību vai tās sekas. Tā ir tīša vardarbība, kas izdarīta pret personu, kura atteikusies no seksa vai nespēja dot piekrišanu rīcībnespējas dēļ. Tas, kas notika pirms izvarošanas, neļauj personai uzspiest citai personai dzimumattiecības.
Tomēr lielākā daļa sieviešu, kuras piedzīvo izvarošanu randiņā, vaino sevi, izjūt kaunu, ka ir tikušas izvarotas, un cenšas pārdomāt savu rīcību. Vainas apziņa vienā nozīmē novērš citas intensīvākas skumjas, depresijas, trauksmes un izmisuma sajūtas, kas saistītas ar traumas piedzīvošanu. Turklāt vainas apziņa var radīt personai sajūtu, ka izvarošana notikusi tāpēc, ka persona nav pietiekami kontrolējusi situāciju. Šī kontroles ilūzija var radīt sajūtu, ka labāka kontrole nākotnē novērstu nejaušus vardarbīgus notikumus.
Daudzi, kas piedzīvo šādu traumatisku notikumu, var justies nekontrolējami. Sevis vainošana liecina, ka kontrole būtu bijusi iespējama. Tā nav taisnība. Neviens īsti nekontrolē kādu, kurš izdarītu šādu noziegumu. Pastāvīgu briesmu sajūta var negatīvi ietekmēt upuri — tā sagrauj ilūziju, ka ar citiem notiek sliktas lietas, bet kāds kaut kādā veidā paliks drošībā.
Tas palīdz atcerēties, ka randiņa izvarošanā nekad nav vainojams upuris. Lai gan ir situācijas, kurās upuris var būt pakļauts riskam, šie lēmumi neietekmē izvarotāju. Izvarotājs gatavojas izvarot neatkarīgi no viņa sūtītajiem signāliem vai darbībām, kas viņam būtu vai nebūtu jādara.
To sakot, labākais veids, kā palīdzēt ar vainas sajūtu, kas var būt visaptveroša un ilgt vairākus mēnešus vai pat gadus, ir saņemt palīdzību. Privātas konsultācijas, grupu terapija un daudzie pieejamie seksuālas vardarbības palīdzības tālruņi var palīdzēt iemācīties neuzvelt vainu uz sevi. Īpaši grupu apstākļos var būt ļoti terapeitiski apzināties, ka daudzi citi cīnās ar tādu pašu cīņu pret sevis vainošanu.
Tā ir taisnība, ka riskantāka uzvedība var novest cilvēku neaizsargātākā situācijā. Lai justos drošāk, daudzas sievietes jūtas mierinātas, apmeklējot pašaizsardzības kursus un uzzinot vairāk par randiņa izvarošanu un apstākļiem, kādos tā varētu notikt. Daudzas koledžas pilsētiņas piedāvā arī padomus, kā izvairīties no riskantām situācijām, kā arī reaģēt uz iespējamu uzbrukumu. Lēmums izvirzīt apsūdzību izvarotājam var arī palielināt drošības sajūtu un vainot izvarotāju tur, kur tā pienākas.
Spēcīgas jūtas par randiņa izvarošanu var atkārtoties vairākus mēnešus un gadus pēc uzbrukuma, tāpēc labs atbalsta tīkls ir viens no labākajiem palīglīdzekļiem, lai pārvarētu šo traumu. Lai sāktu, ASV iedzīvotāji var zvanīt uz Nacionālo seksuālā vardarbības palīdzības tālruni 1-800-656-HOPE. Ja vēlaties ar kādu runāt klātienē, varat runāt arī ar izpalīdzīgu garīdznieku, uzticamu skolotāju, skolas konsultantu vai vietējo policijas nodaļu. Visi šie resursi var palīdzēt jums atrast atbalstu, kas jums nepieciešams, lai tiktu galā ar vainas sajūtu un citām emocionālām nepilnībām, kas rodas pēc vardarbīgas traumas.