Kas notika 1991. gada janvāra barikādēs?

Priekšvēsture ir 1990. gada 4. maija deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ko pieņēma Augstākā padome. Pēc tās Latvijā izveidojās divvaldība: pastāvēja gan atjaunotās republikas institūcijas, gan Maskavai pakļautās struktūras, tostarp Iekšlietu ministrijas īpašā milicijas vienība. Spriedze auga visu 1990. gada rudeni, un 1991. gada janvāra sākumā Viļņā sākās tiešas militāras darbības, kuru laikā pie televīzijas torņa gāja bojā cilvēki.

Latvijā aicinājums pulcēties Rīgā izskanēja janvāra vidū, un atsaucība bija negaidīti liela. Uz galvaspilsētu devās cilvēki no visas Latvijas, daudzi ar savu darba tehniku: kravas automašīnām, traktoriem, lauksaimniecības mašīnām. Barikādes tika celtas ap Augstākās padomes ēku, Ministru padomi, radio un televīzijas ēkām, telefona centrālēm un tiltiem, proti, ap tiem objektiem, kuru ieņemšana būtu ļāvusi pārņemt varu.

Uzbrukumi notika. 20. janvārī bruņots uzbrukums Iekšlietu ministrijas ēkai Rīgā prasīja cilvēku dzīvības, un bojā gāja gan miliči, gan civilisti, tostarp kinooperatori, kuri filmēja notiekošo. Šie cilvēki Latvijā tiek godināti kā barikāžu upuri, un viņu piemiņai ir uzstādītas piemiņas zīmes.

Barikāžu ikdiena bija pavisam neromantiska. Cilvēki dežūrēja pa maiņām aukstumā, gulēja mašīnās un tuvumā esošajās ēkās, un tehnika stāvēja tā, lai to nevarētu ātri aizvākt. Lauksaimniecības uzņēmumi sūtīja uz Rīgu pārtiku, ēdinātāji strādāja bez maksas, bet ārsti un mediķi dežūrēja tāpat. Lielu daļu organizatoriskā darba uzņēmās Latvijas Tautas fronte kopā ar vietējām pašvaldībām un uzņēmumiem, un tieši šī spēja pašorganizēties bez pavēles ir tas, ko barikāžu dalībnieki atceras visbiežāk.

Barikāžu nozīme nebija tikai militāra. Tikpat svarīgi bija tas, ka notikumus redzēja visa pasaule un ka pretošanās bija demonstratīvi nevardarbīga: cilvēki stāvēja pie ugunskuriem, dziedāja, dalījās ar siltu tēju un maizi, un tieši tāpēc visu Baltijas neatkarības atgūšanas procesu apzīmē ar nosaukumu Dziesmotā revolūcija. Padomju vadībai atklāts spēka lietojums pret neapbruņotiem cilvēkiem būtu maksājis pārāk dārgi starptautiski.

Notikumu turpinājums ir zināms: 1991. gada augustā, pēc puča Maskavā, Latvijas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par valsts statusu, un rudenī sekoja plaša starptautiskā atzīšana un uzņemšana Apvienoto Nāciju Organizācijā. Barikāžu janvāris bija tas posms, kurā kļuva skaidrs, ka sabiedrība ir gatava savu izvēli aizstāvēt.

Mūsdienās barikāžu dalībniekiem ir noteikts statuss un piemiņas zīme, ko piešķir, pamatojoties uz dokumentētu dalību. Pieteikšanās kārtība un nepieciešamie apliecinājumi laika gaitā ir mainījušies, tāpēc konkrētā procedūra jānoskaidro 1991. gada barikāžu dalībnieku organizācijās un muzejā, kas uztur arī dalībnieku uzskaiti un liecību krājumu.