Ceļa tiesības, servitūta veids, ko dēvē arī par ceļa servitūtu, ir interese par zemi, kas dod servitūta īpašniekam tiesības iet pāri vai cauri kāda cita zemei. Tas attiecas arī uz zemi, uz kuras ir izbūvēts koplietošanas ceļš, ko sauc par publisko ceļu. Komunālajiem uzņēmumiem var būt arī servitūts privātīpašumam, piemēram, elektropārvades līniju ierīkošanai un uzturēšanai. Tā darbības joma ir ierobežota, tikai dodot procentu turētājam tiesības šķērsot zemi. Īpašuma, uz kuru attiecas servitūts, īpašnieks tiek saukts par apkalpojošo īpašumu, bet zemes gabals, kas saņem labumu, tiek saukts par dominējošo īpašumu. Kā jebkuram servitūta veidam, arī servitūta apraksts un tā mērķis bieži tiek norādīts aktā vai ar zemi saistītos dokumentos, un procenti bieži vien pāriet kopā ar zemi.
Servitūti tiek veidoti vairākos veidos. Servitūts tiek izveidots, ja kāds uzskata, ka viņam ir tiesības ceļot pa īpašumu, un apkalpojošā īpašuma īpašnieks atbalsta šo pārliecību. Viens pēc nepieciešamības vai netiešas tiek radīts ar likumu, ja ir acīmredzams un nepārtraukts ceļš, kas ir nepieciešams. Iepriekšējas lietošanas servitūts tiek izveidots, ja dominējošais īpašuma īpašnieks var pierādīt, ka iepriekšējā īpašnieka nolūks bija iekļaut servitūtu, nododot savu zemi.
Tiesības īpašniekam nepieder neviena daļa no apkalpojošā īpašuma, lai gan servitūta turētājiem pienākas noteiktas īpašuma tiesības. Intereses attiecas uz ierobežotu ceļojumu izmantošanu, bet kalpojošo īpašumu esot noslogojis dominējošais īpašums servitūta dēļ. Piemēram, apkalpojošā īpašuma īpašnieks nevar aizšķērsot zemi vai apgrūtināt servitūta turētājam iziešanu cauri īpašumam pa norādīto ceļu.
Atsevišķos servitūtu aprakstos ir norādīts konkrēts ceļš, pa kuru ir jāiet ceļa tiesību īpašniekam pa īpašumu. Citos gadījumos vispār nav apraksta, ko dēvē par peldošu servitūtu. Likumi, kas regulē īpašuma tiesības daudzās jurisdikcijās, nosaka, ka peldošā servitūta īpašniekam ir jābūt saprātīgam, izvēloties ceļu, lai izietu vai šķērsotu apkalpojošo īpašumu.