Ringera laktāta šķīdums ir izotoniska šķidruma veids, ko lieto pacientiem, kuriem nepieciešama rehidratācija. Šķīdumu veido galvenokārt ūdens, bet tajā ir vairāki izšķīduši savienojumi, kas pacientam atvieglo šķidruma uzsūkšanos. Šķīdumu izmanto gan cilvēku, gan veterinārajā medicīnā.
Dažādi ražotāji var ievietot nedaudz atšķirīgu katra savienojuma daudzumu Ringera laktāta šķīdumā. Lai gan precīzie daudzumi atšķiras, šķīdums vienmēr satur nātrija hlorīdu, kālija hlorīdu, kalcija hlorīda dihidrātu un nātrija laktātu. Var pievienot arī nātrija hidroksīdu un sālsskābi, lai uzturētu pH aptuveni 6.6. Dekstrozi var pievienot Ringera laktāta šķīdumam, lai nodrošinātu pacientam, kas saņem šķidrumu, uzturu.
Kā izotonisks šķīdums, Ringera laktāta šķīdums satur tādu pašu izšķīdušo daļiņu skaitu kā asinis. Sāļu un šķidruma attiecība ir līdzvērtīga attiecībai asinsritē, lai pacienta ķermeņa šūnas neuzņemtu un nezaudētu šķidrumu. Šķīdumi, kas satur vairāk izšķīdušo daļiņu nekā asinis, liek šūnām zaudēt ūdeni, savukārt tie, kuros ir mazāk, šūnas uzņem ūdeni. Izotoniskie šķīdumi, piemēram, šis, uztur līdzsvaru.
Ringera laktāta šķīdumu ievada intravenozi (IV) pilienu veidā. Ar adatu vēnā izveido atveri, pa kuru iekļūst šķīdums, un ar plastmasas IV caurulīti adatai pievieno maisu, kurā ir šķīdums. Šķīdums ieplūst tieši asinsritē, kur tas ātri pārvietojas pa visu ķermeni. Veterinārmedicīnā un dažkārt arī cilvēku medicīnā šķidrumus var ievadīt zem ādas. Tie uzsūcas asinsritē caur zemādas slāni, lai gan uzsūkšanās nav tik ātra kā tad, ja tiek izmantota IV.
Pacientiem ar noteiktiem veselības traucējumiem var būt bīstami ievadīt Ringera laktāta šķīdumu. Pacienti ar aknu slimībām var nespēt pārstrādāt šķīdumā esošo laktātu, savukārt pacientiem ar nieru darbības traucējumiem var būt nopietna reakcija uz kāliju vai nātriju. Pacientiem, kuri lieto noteiktas zāles, tostarp kortikosteroīdus vai zāles, kas izraisa šķidruma aizturi, arī jāizvairās no Ringera laktāta šķīduma lietošanas.