Saikne starp posttraumatiskā stresa traucējumiem (PTSD) un vēzi ir tāda, ka vēža diagnozes un ārstēšanas traumas var palielināt PTSD iespējamību pacientiem. Potenciāli letālas slimības diagnozes saņemšana, plaša un sarežģīta ārstēšana un pastāvīgas bailes zaudēt dzīvību palielina PTSS risku. Tas, vai ir patiesa apgrieztā korelācija — ka ārkārtējas traumas vai stress var izraisīt cilvēku saslimšanu ar vēzi — līdz 2011. gadam nebija stingri noskaidrots. Daži medicīnas eksperti norāda uz netiešu saikni starp PTSD un vēzi, kur ārkārtējs stress izraisa uzvedību, kas palielina vēža risku. Pētījumos ir pētīta arī saikne starp stresu un vēža šūnu augšanu un izplatīšanos.
Saikne starp PTSD un vēzi ir acīmredzama vēža pacientiem, kuri uztver diagnozi un reaģē uz to kā traumatisku pieredzi. Viņu simptomi ir līdzīgi cilvēkiem, kuri piedzīvo traumatiskus notikumus, piemēram, karavīri karā vai dabas katastrofas upuri. Ziņu par diagnozi pārdzīvošana var izraisīt trauksmi. Atskati uz sliktu dūšu un vemšanu, kas piedzīvoti pēc ķīmijterapijas, var radīt emocionālu stresu. Bailes nomirt var izraisīt murgus, koncentrēšanās trūkumu vai intereses zudumu par sociālajām situācijām.
Pētnieki arī ir pārbaudījuši, vai traumatiska pieredze izraisa vēža attīstību. Sāpīgas šķiršanās vai smagas finanšu krīzes pārdzīvošana ir stresa notikumu piemēri, kas rada personīgo nedrošību vai apdraudējuma sajūtu. Dažu pacientu pārliecība par PTSD un vēzi ir tāda, ka dzīvības traumas izraisīja vēzi. Medicīnas pētījumi ir izpētījuši imūnsistēmas neaizsargātību stresa notikumu laikā ar nepārliecinošiem rezultātiem. Pētnieki parasti piekrīt, ka paaugstināts stresa līmenis var izraisīt cilvēku uzvedību, kas palielina vēža risku, piemēram, narkotiku lietošanu, pārēšanos vai smēķēšanu.
Lai gan līdz 2011. gadam cēloņsakarība nebija noteikta, pierādījumi ir saistīti ar PTSD un vēža attīstību. Vēža pacientiem, kuri piedzīvo stresu, ir konstatēts audzēja lieluma un vēža izplatības palielināšanās. Tomēr vispārēja vienprātība ir tāda, ka ir grūti efektīvi izpētīt šo cēloņsakarību, jo stresu nav viegli izolēt no dzīvesveida ieradumiem, toksiskas iedarbības un dabiskas slimības progresēšanas.
Ārstēšana vēža slimniekiem ar pēctraumatiskā stresa traucējumiem ietver kognitīvās terapijas, grupu terapijas un ģimenes terapijas kombināciju. Kognitīvajā terapijā pacientiem bieži tiek mācīts pārbaudīt savus izraisītājus un aizstāt negatīvās domas ar pozitīvākām interpretācijām. Grupu terapija palīdz tiem, kas pārcietuši vēzi, savās cīņās justies mazāk vieni. Ģimenes terapija palīdz izdzīvojušā radiniekiem izprast PTSS un vēža dinamiku, kā arī palīdz radīt labvēlīgu vidi savam mīļotajam.