Zāļu spilvenu gatavošana ir paraža, kas aizsākās viduslaiku Eiropā. Lielākoties tie tika izmantoti, lai maskētu sliktas sanitārijas nepatīkamās sekas. Tomēr Eiropas mātes arī apzinājās, ka dažu augu aromāts var veicināt relaksācijas reakciju — ārstniecisko īpašību, ko mūsdienās sauc par miegainību. Tāpēc viņi izstrādāja sapņu spilvenu, kas palīdzētu iemidzināt nomodā esošo mazuli un atvairītu no murgiem. Būtībā sapņu spilvens ir vecmodīgs, dabisks miega līdzeklis.
Viens no tradicionālajiem augiem, ko izmanto sapņu spilvena pagatavošanai, ir dilles. Tiem, kas interesējas par botānisko ģenealoģiju, ir interesanti atzīmēt, ka šis augs ir nosaukts no skandināvu dillas, kas nozīmē “iemidzināt”. Dāmas mantija bija vēl viens populārs papildinājums. Faktiski tika uzskatīts, ka tā īpašības tik ļoti izraisa miegu, ka no ziediem bieži tika savākta rīta rasa, lai to uzkaisītu uz veļas. Sapņu spilvens parasti saturēja arī dāsnu agromoniju, jo sens angļu raksts vēsta: “Ja tas ir gulējis zem cilvēka galvas, viņš aizmigs kā miris; Viņš nekad nedraudēs, kamēr tas netiks paņemts zem viņa galvas.
Sapņu spilvena izgatavošana ir vienkāršs projekts, kam nav vajadzīgas nekādas īpašas prasmes, izņemot spēju sašūt kopā divus auduma kvadrātus. Parasti var izmantot jebkuru žāvētu garšaugu vai ziedu, kas sapņotājam šķiet patīkams, kā arī ogas, piemēram, rožu gurnus. Faktiski maisījums ļoti atgādina popuriju. Tomēr, tā kā kaltētie augi un ziedi laika gaitā mēdz zaudēt savu aromātu, fiksatoru parasti ievada kā konservantu.
Tradicionālie fiksatori ietver ambra, muskusu un civetu. Tomēr ņemiet vērā, ka šie materiāli ir iegūti no dzīvnieku izcelsmes avotiem. Muskusu iegūst no Vidusāzijas muskusbriežu tēviņiem, no Āfrikas civeta kaķa civetu, savukārt no kašalota jeb kašalota zarnām iegūst ambra. Mūsdienās šie materiāli ir pieejami sintētiskā veidā un darbojas tikpat labi, neupurējot savvaļas dzīvniekus.
Ir arī vairāki augu bāzes fiksatori, kurus var izmantot. Viens no labākajiem piemēriem ir īrisa sakne, kas iegūta no kaltētas un samaltas īrisa auga saknes. Faktiski, ja žāvētai īrisa saknei ļauj “nogatavoties” divus gadus pirms malšanas, tai rodas vijolītes smarža. Vēl viens izplatīts fiksators ir benzoīns, sveķi, ko iegūst no krūma un ir vīraka sastāvdaļa. Kā fiksatorus var izmantot arī garšvielas, piemēram, maltu kanēli, kā arī sandalkoka vai mirres maltu vai noskūtu mizu.