Monofobija ir neparastas bailes palikt vienam. Lai gan dažreiz visi jūtas vientuļi, kāds ar monofobiju piedzīvo ārkārtīgu trauksmi, kad paliek viens, un stāvoklis var būt gan sociāli kropļojošs, gan ārkārtīgi nomākts. Monofobijas ārstēšanai var izmantot dažādas uzvedības terapijas metodes, tostarp sarunu terapiju un hipnozi. Cilvēki, kuri cieš no šī stāvokļa, dažkārt arī gūst labumu no atbalsta grupām, kurās viņi var satikt līdzīgi domājošus cilvēkus un uzzināt par sava stāvokļa pārvaldības metodēm.
Šo stāvokli izraisa trauksmes traucējumi, un tas var izpausties kombinācijā ar citiem ar trauksmi saistītiem simptomiem. Piemēram, monofobs var piedzīvot ārkārtējas panikas lēkmes, ja viņš paliek viens, bet viņš vai viņa nevar nekavējoties noteikt panikas lēkmes cēloni. Persona ar šo stāvokli var atpazīt, ka jūtas neomulīgi, piemēram, paliekot viena, taču persona var nespēt saprast, ka viņa vai viņas panikas lēkmju un ciešanu galvenais cēlonis ir vienatnē.
Papildus bailēm palikt vienam, kāds, kurš ir monofobs, var arī piedzīvot stresu vai paniku nepazīstamās situācijās. Daži monofobi baidās atrasties prom no konkrētiem cilvēkiem vai vietām, asociējot šos cilvēkus un situācijas ar drošību un pazīstamību. Tā var būt problēma partneriem, kuri vēlas ceļot vai pavadīt laiku kopā ar citiem sociālajā jomā, un tas var būt ļoti nomākts aprūpētājiem.
Tā kā šis stāvoklis var būt saistīts ar citiem simptomiem, kas saistīti ar trauksmes traucējumiem, var būt nepieciešams laiks un pacietība, lai atrisinātu monofobiju un novērstu galveno cēloni. Pacientiem var būt nepieciešams izmēģināt vairākas ārstēšanas pieejas un terapeiti, lai atrastu viņiem piemērotu ārstēšanu.
Monofobiju parasti diagnosticē psihologs vai psihiatrs, kurš var arī runāt par ārstēšanas metodēm ar pacientu. Ir svarīgi pievērsties trauksmes traucējumiem, kas ir monofobijas pamatā, lai nodrošinātu, ka pacientam neattīstās cits sindroms, ko izraisa trauksme. Monofoba draugiem un ģimenei var būt noderīgi atcerēties, ka cilvēki ar trauksmes traucējumiem parasti nespēj kontrolēt savus simptomus un ka dažiem cilvēkiem panikas lēkmes un citas stresa reakcijas apņem dziļš kauns. Rezultātā ir svarīgi būt atbalstošam, lai arī cik nomākta tas būtu.