Rakstnieki izmanto oksimoronu literatūrā dažu dažādu iemeslu dēļ, taču dažas no visizplatītākajām lomām ir konflikta izgaismošana, jaunas nozīmes radīšana un kāda konkrēta paradoksa demonstrēšana. Dažreiz tas ir arī kā humoristisks elements vai kā veids, kā parādīt rakstnieka asprātību. Kopumā oksimorons ir divu šķietami pretrunīgu terminu pāris; vairums piemēru ir atsevišķas frāzes, piemēram, “gudrs muļķis”, taču teikumā vai frāzē pretstatījums var būt arī nepārskatāmāks. Gandrīz visos gadījumos tas ir tīšs, un rakstnieki parasti to izmanto, lai pievērstu uzmanību kaut kam vai izteiktu kādu lielāku punktu.
Ierīces vispārīga izpratne
Oksimoronu, iespējams, vislabāk var saprast kā runas figūru, lai gan zinātnieki to parasti dēvē par “literāru ierīci”: metodi, ko rakstnieki var izmantot kā līdzekli lielākas nozīmes vai emociju kopas nodošanai. Vairumā gadījumu tas tiek uzskatīts par māksliniecisku, un, ja to izmanto pareizi, tas var būt ļoti efektīvs, lai vadītu lasītāju viedokļus un “pateiktu, nesakot”, tas ir, izmantojot vārdus, lai izteiktu punktu, kam nav jābūt stingri formulētam.
Izgaismojošs konflikts
Oksimorona nolūku literatūrā parasti var noteikt pēc ierīces lietošanas veida un konkrētajiem vārdiem, kas tajā ir ietverti. Piemēram, Viljama Šekspīra filmā Romeo un Džuljeta Džuljeta nosauc Romeo par “skaisto tirānu, velnišķīgu eņģeli”, kad viņa uzzina, ka viņš nogalinājis viņas brālēnu. Šo terminu pretstatīšana kopā — skaista un tirāns, velnišķīgs un eņģelis — visticamāk ir mēģinājums demonstrēt pretrunīgās emocijas, ko Džuljeta izjūt pret Romeo. Neskatoties uz viņas māsīcas nogalināšanu, kas padara viņu par velni un tirānu, viņš joprojām viņai ir skaists un eņģelis, jo viņa ir viņā iemīlējusies.
Lai radītu jaunu nozīmi
Rakstnieki var arī izmantot šo ierīci kā veidu, kā radīt jaunu nozīmi. Radošs valodas lietojums bieži vien sasniedz lasītājus labāk, nekā vienkārši kaut ko pateiktu vienkāršā valodā. Oksimoras, piemēram, “apdullinošs klusums”, “kluss kliedziens” un “rūgti salds”, var radīt jaunas nozīmes un paliekošus attēlus. Pretrunīgo vārdu iekļaušana blakus viens otram paver tos jaunai interpretācijai. Ja šī interpretācija atbilst situācijai, piemēram, Džuljetas mīlestības un naida apjukums pret Romeo, tad lasītāji var viegli saprast jauno nozīmi.
Parādīt paradoksu
Apjukuma vai paradoksa sajūta ir vēl viena iespējamā oksimorona loma literatūrā. Piemēram, varonis, kurš pauž savu “šausminošo bezbailību” vai “priecīgās sēras”, var gan samulsināt lasītāju, gan likt viņam apstāties un cītīgāk padomāt par konkrēto situāciju. Rakstnieks var izmantot visu, lai liktu lasītājam apšaubīt varoņa prāta stāvokli vai padarītu lasītāju mazāk pārliecinātu par varoņa rīcību. Tie var arī atklāt iekšēju konfliktu, kur varonis darbojas un parādās vienā virzienā uz ārējo pasauli, bet iekšēji jūt kaut ko citu.
Kā humoristisks elements
Humors ir vēl viena šāda veida ierīces iespējamā loma. Oxymora kā klase parasti nav izklaidējoša, taču atkarībā no to izmantošanas tie var būt. Dažreiz rakstnieki kombinē pretrunīgus terminus, jo tie ir smieklīgi, un gala rezultāts ir tik absurds, ka tas ir uzjautrinošs. Autorus, kuri izmanto ierīci šādā veidā, bieži sauc par “asprātīgiem”.
Atsaucoties uz saliktām frāzēm, kas tehniski nav oksimoroniskas ar šo terminu, pareizajos iestatījumos var būt humoristiskas. Piemēram, frāze “militārā izlūkošana” pati par sevi ir izplatīta un diezgan nopietna, taču, ja to interpretē kā oksimoronu, humors kļūst skaidrs. Tas darbojas arī ar citām frāzēm, piemēram, “godīgs politiķis”, “valdības organizācija” un “izglītojoša televīzija”. Rakstnieki bieži izmanto šāda veida frāzes kā oksimoronu retoriskam efektam.