Tieša raksturošana ir process, kurā autors stāsta lasītājam kaut ko par varoņa īpašajām iezīmēm. Šajā gadījumā rakstnieks vienkārši stāsta lasītājam to, ko vēlas, lai lasītājs zinātu. Tiešais raksturojums ir pretstatā netiešajam raksturojumam, pēdējais ir process, kurā autors atklāj informāciju, izmantojot varoņa domas, vārdus vai darbības. Abām ir vieta literatūrā, taču ir gadījumi, kad vienai metodei parasti tiek dota priekšroka, nevis otrai.
Runājot par aprakstu, tiešais raksturojums bieži vien ir vieglāk izdarāms lielākajai daļai rakstnieku. Arī daudzi kritiķi un skolotāji to uzskata par daudz neizdomas pilnu un garlaicīgāku nekā netiešu raksturojumu. Tomēr izvēle, kuru tehniku izmantot, bieži vien ir rakstnieka individuāla izvēle. Tas var būt atkarīgs arī no prozas vispārējā toņa un no tā, ko autors uzskata par vissvarīgāko, ko nodot konkrētajā brīdī.
Kā viens no piemēriem tiešais raksturojums būtu tāds, ka autors lasītājiem stāsta, ka varonis bez iemesla ļaunprātīgi izmanto dzīvniekus. Netiešajā raksturojumā būtu aprakstīts indivīds, kurš spārda mazu kucēnu, ejot garām pa ietvi, un, iespējams, vēlāk citi varoņi viņu iztaujā par viņa motīviem. Abos gadījumos lasītājam tiek atstāta informācija par to, kā cilvēks jūtas pret dzīvniekiem. Pēdējā gadījumā rakstīšana var būt vairāk aprakstoša, bet arī parasti aizņem vairāk vārdu un vairāk laika.
Lai gan tiešais raksturojums pašlaik nav vispopulārākais literārais instruments, daži slaveni autori to ir izmantojuši. Ernests Hemingvejs, kurš bieži rakstīja minimālisma stilā un nebija pazīstams ar vārdu izšķērdēšanu, ļoti bieži izmantoja šāda veida raksturojumu. Tas ļāva Hemingvejam rakstīt ļoti unikālā stilā, ko raksturo īsi, tieši un aktīvi balss teikumi.
Ārpus literārās rakstīšanas šāda veida raksturojumu bieži izmanto nedaiļliteratūras rakstniecībā, īpaši laikrakstu un žurnālu rakstīšanā. Šādā rakstībā galvenais ir nodot pēc iespējas vairāk informācijas pēc iespējas mazākā vietā. Tāpēc netiešais raksturojums var aizņemt daudz nevajadzīgas vietas. Daži žurnālisti var izmantot netiešu raksturojumu tikai rakstot sižetu, kurā tiek dota lielāka literārā brīvība un tiek izmantots vairāk stāstījuma stilu.
Otrs tiešā raksturojuma ieguvums ir tas, ka tas nedod lasītājam iespēju nepareizi interpretēt to, ko autors vēlas, lai lasītājs saprastu par varoni. Dažos gadījumos lasītājs var iegūt nepareizu priekšstatu vai interpretēt, ka domas pamatā ir pārpratums vai ka darbība, iespējams, bija kļūda. Kad autors stāsta lasītājam tieši, ir maza iespēja, ka tas notiks.