Tiešais diskurss ir praksi nodot runātāja teikto vārdu pa vārdam. Tas ir pretstatā netiešajam diskursam, kurā autors izmanto pārfrāzēšanu, lai saprastu runātāja nozīmi. Tiešās diskursa metodes mērķis ir nodot kaut ko tieši tā, kā tas tika teikts, un sniedz lasītājam pārliecību, ka vārdi bija tieši tie vārdi, ko runātājs izmantoja sarunā. Metodei ir dažas rakstīšanas priekšrocības, bet arī daži trūkumi.
Vienkāršākais veids, kā noteikt tiešo diskursu no netiešā diskursa, ir vienkārši aplūkot izmantotās pieturzīmes. Pēdiņas ir laba zīme, ka autors tekstā izmanto tiešā diskursa metodi. Parasti rakstveida saziņā pēdiņas jālieto vienmēr, kad tiek attēlots precīzs runātāja atveidojums vārds vārdā. Lai gan citās situācijās var izmantot pēdiņas, citu vārdu, piemēram, viņa teiktā vai viņa teiktā, lietošana var sniegt arī norādes kopā ar pieturzīmēm.
Parasti prozā tiek izmantots tiešs diskurss, nevis ritmiska rakstīšana, piemēram, dzeja un dziesma. Tas ir vienkārši tāpēc, ka parasto runu ir grūti ierobežot ar ierobežojumiem, ko tai var radīt citi rakstīšanas veidi. Lai gan tas nav neiespējami, un daži rakstnieki to ir veiksmīgi darījuši, vairums prozaiskā tekstā mēdz izmantot netiešu diskursu.
Tiešā diskursa izmantošana rakstiski sniedz daudzas priekšrocības gan daiļliteratūrā, gan zinātniskajā literatūrā. Daiļliteratūrā šī metode var palīdzēt izjaukt teksta monotoniju un sniegt lasītājam norādes par atsevišķu varoņu izglītības līmeni un personību. Zinātniskajā literatūrā to var izmantot, lai lasītājam nebūtu jāuztraucas, ka autors nepareizi interpretē citas puses vārdus.
Nedaiļliteratūras rakstniecībā tiešas diskursa metodes izmantošanai var būt arī vairāki trūkumi. Dažos gadījumos runātāja selektīva citēšana joprojām var būt interpretējama, īpaši, ja autors citātu izmanto neatbilstoši, piemēram, izņem to no sākotnējā konteksta. Tāpat autoram ir jāpārliecinās, vai runātājs izmantoja tieši tos vārdus, kas ir pēdiņās, kas varētu nozīmēt detalizētu piezīmju veikšanu vai kāda veida ierakstīšanas ierīces izmantošanu. Autoriem jābūt īpaši uzmanīgiem, ja viņi saņem informāciju par runātāja teikto lietotā veidā. Ja tas tā ir, visdrošākais risinājums būtu netiešais diskurss.