Kas ir asins serums un no kā tas sastāv?
Īsā atbilde
Asins serums ir dzidrs, parasti gaiši dzeltenīgs šķidrums, kas paliek pāri pēc tam, kad asins paraugs mēģenē ir sarecējis un receklis atdalīts centrifugējot. Tas ir tas pats, kas asins plazma, tikai bez fibrinogēna un pārējiem recēšanas faktoriem, kuri iestrādājušies receklī. Tieši serumā laboratorija nosaka lielāko daļu ikdienas bioķīmisko rādītāju: olbaltumvielas, elektrolītus, aknu un nieru raksturlielumus, lipīdus, hormonus un antivielas.
Asinis kā audi sastāv no šūnu daļas un šķidrās daļas. Šūnu daļu veido eritrocīti, leikocīti un trombocīti, bet šķidrā daļa ir plazma. Ja asinis savāc mēģenē bez antikoagulanta, tās dabiskā ceļā sarec: fibrinogēns pārvēršas fibrīnā, kas kopā ar trombocītiem un iesprostotajām šūnām veido recekli. Pēc centrifugēšanas virs recekļa paliek dzidrs šķidrums, un tieši to sauc par serumu (serum sanguinis).
Praktiskā atšķirība starp serumu un plazmu tādējādi ir viena: serumā vairs nav to olbaltumvielu, kas tika patērētas recēšanā. Visu pārējo, ko satur plazma, satur arī serums. Tieši šī iemesla dēļ lielākajai daļai bioķīmisko analīžu serums der tikpat labi kā plazma, bet koagulācijas izmeklējumiem (protrombīna laiks, INR, fibrinogēns) serums nekad neder, jo pētāmās vielas tajā pēc definīcijas vairs nav.
Seruma dzeltenīgo nokrāsu galvenokārt rada bilirubīns un uzturā uzņemtie karotinoīdi. Tāpēc krāsa pati par sevi ir informatīva: piesātināti dzeltens vai brūngans serums liecina par paaugstinātu bilirubīnu, sārti sarkans par hemolīzi paraugā, bet duļķains un pienains par augstu triglicerīdu līmeni. Pieredzējis laboratorijas darbinieks daļu problēmu pamana jau pirms analizatora ieslēgšanas.
Kad ārsts saka „jāziedo asinis analīzēm“, pacients parasti iedomājas vienu mēģeni. Realitātē tiek paņemtas vairākas mēģenes ar dažādām krāsu kodētām aizbāžņiem: bez piedevas vai ar separācijas gelu serumam, ar citrātu koagulācijai, ar EDTA pilnās asins ainas noteikšanai. Katrai no tām ir sava vieta ņemšanas secībā, un secības neievērošana var pārnest piedevas no vienas mēģenes otrā un sabojāt rezultātu.
Kā serums rodas laboratorijā
Ceļš no vēnas līdz skaitlim atskaitē ir īsāks, nekā šķiet, bet katrā posmā rezultāts var mainīties. Seruma iegūšana nav tikai tehnisks solis, bet gan analīzes sastāvdaļa ar saviem noteikumiem par laiku un temperatūru.
Ja asinis pārāk ilgi paliek nesaskaldītas, šūnas turpina vielmaiņu: glikoze pamazām samazinās, bet kālijs un laktātdehidrogenāze pieaug, jo izplūst no šūnām. Tāpēc glikozes noteikšanai bieži izmanto mēģenes ar nātrija fluorīdu, kas apstādina glikolīzi.
- Asinis ievāc mēģenē bez antikoagulanta vai ar recēšanas aktivatoru un separācijas gelu.
- Mēģeni ļauj nostāvēties istabas temperatūrā, līdz izveidojas pilnīgs receklis.
- Paraugu centrifugē; receklis un šūnas nosēžas apakšā, gels izveido barjeru pa vidu.
- Virsējo dzidro slāni jeb serumu nolasa analizators vai pārlej atsevišķā mēģenītē.
- Ja noteikšana nenotiek uzreiz, serumu atdzesē vai sasaldē atbilstoši konkrētā rādītāja prasībām.
Seruma olbaltumvielas: albumīns un globulīni
Kopējo olbaltumvielu daudzumu serumā veido divas lielas grupas. Albumīns (albuminum) ir vienīgā lielākā olbaltumviela un veido aptuveni pusi no visa seruma olbaltuma. To sintezē aknas, un tā uzdevums ir divējāds: uzturēt koloidosmotisko spiedienu, kas notur šķidrumu asinsvadu gultnē, un kalpot par universālu transportlīdzekli.
Albumīns pārnēsā brīvās taukskābes, nekonjugēto bilirubīnu, kalcija jonu daļu, vairogdziedzera hormonus un ļoti daudzas zāles. Tieši tāpēc zems albumīns maina zāļu darbību: nesaistītās, aktīvās zāļu daļas kļūst vairāk, kaut kopējā koncentrācija analīzē izskatās nemainīga. Tas pats attiecas uz kalciju, kura kopējā vērtība zema albumīna gadījumā šķiet pazemināta, lai gan jonizētais kalcijs ir normāls.
Globulīnus dala alfa, bēta un gamma frakcijās. Alfa un bēta frakcijā ietilpst akūtās fāzes olbaltumvielas, transportolbaltumi, piemēram, transferīns un haptoglobīns, kā arī komplementa sistēmas komponenti. Gamma frakciju veido imūnglobulīni, ko ražo plazmatiskās šūnas. Ja šīs frakcijas jāizšķir sīkāk, izmanto seruma olbaltumvielu elektroforēzi.
- Albumīns: osmotiskais spiediens, transports, aknu sintēzes rādītājs.
- Transferīns: dzelzs pārnese; kopā ar ferritīnu palīdz izšķirt anēmijas cēloni.
- Haptoglobīns: saista brīvo hemoglobīnu; krīt intravaskulāras hemolīzes gadījumā.
- C reaktīvais olbaltums: akūtas iekaisuma reakcijas marķieris.
- Imūnglobulīni: IgG, IgA, IgM un pārējie; gamma frakcijas pamatsastāvdaļa.
Elektrolīti, vielmaiņas produkti un fermenti
Elektrolīti serumā ir nātrijs, kālijs, hlorīds, bikarbonāts, kalcijs, magnijs un fosfāti. Tie nosaka osmolaritāti, skābju un bāzu līdzsvaru, nervu un muskuļu uzbudināmību. Novirzes šeit parasti nav pašas par sevi slimība, bet gan citas problēmas atspulgs: nieru darbības, hormonu, zāļu, šķidruma zuduma.
Vielmaiņas galaprodukti, ko nosaka serumā, ir urīnviela, kreatinīns, urīnskābe un bilirubīns. Kreatinīns ir muskuļu vielmaiņas produkts, un no tā aprēķina glomerulārās filtrācijas ātrumu. Tieši tāpēc kreatinīnu nekad nevērtē atrauti no cilvēka muskuļu masas: ļoti novājējušam vecam cilvēkam normāls kreatinīns var slēpt būtiski samazinātu nieru funkciju.
Fermenti serumā ir īpaša grupa, jo vesels organisms tos tur šūnās. Paaugstināts fermenta līmenis parasti nozīmē, ka šūnas ir bojātas un fermenti izplūduši. ALAT un ASAT norāda uz aknu šūnu bojājumu, sārmainā fosfatāze un gamma glutamiltransferāze uz žults ceļu problēmām, amilāze un lipāze uz aizkuņģa dziedzeri, kreatīnkināze uz muskuļu audiem.
Serums un plazma: kā tos atšķirt
Jautājums, kurā abi jēdzieni visbiežāk sajaucas, ir praktisks: kāpēc dažus rādītājus no viena parauga noteikt nevar. Atbilde slēpjas tajā, kas ar asinīm notiek mēģenē.
| Pazīme | Serums | Plazma |
|---|---|---|
| Kā iegūst | Asinis ļauj sarecēt, tad centrifugē | Asinis sajauc ar antikoagulantu, tad centrifugē |
| Fibrinogēns un recēšanas faktori | Nav | Ir |
| Tipiska mēģene | Bez piedevas vai ar gelu un recēšanas aktivatoru | Ar EDTA, citrātu vai heparīnu |
| Kam izmanto | Bioķīmija, hormoni, seroloģija | Koagulogramma, asins aina, dažas steidzamas analīzes |
Kas mainās ar vecumu
Seruma sastāvs nav visu mūžu vienāds, un vairākas „novirzes“ bērnu analīzēs patiesībā ir normas variants. Sārmainā fosfatāze augošam bērnam un pusaudzim ir ievērojami augstāka nekā pieaugušajam, jo tā nāk no aktīvi augošajiem kauliem. Jaundzimušajam pirmajās dzīves dienās paaugstinās bilirubīns, jo augļa hemoglobīns tiek nomainīts, bet aknu konjugācijas sistēma vēl nav nobriedusi.
Vecumā albumīns mēdz būt zemākā normas daļā, daļēji uztura, daļēji hroniska zemas pakāpes iekaisuma dēļ. Kreatinīns pieaugušajam vīrietim vidēji ir augstāks nekā sievietei muskuļu masas atšķirības dēļ. Grūtniecības laikā palielinās plazmas tilpums, tāpēc daudzu vielu koncentrācija atšķaidīšanās dēļ krīt, bet sārmainā fosfatāze pieaug placentas izoformas dēļ.
Šo iemeslu dēļ mūsdienu laboratorijas atskaitēs atsauces intervāli bieži ir sadalīti pa vecuma grupām un dzimumiem. Rezultāta salīdzināšana ar interneta tabulu bez vecuma ievērošanas ir viens no biežākajiem nevajadzīgas satraukuma avotiem.
Ko dara ar novirzēm un pie kā vērsties
Seruma analīzes gandrīz nekad nav diagnoze. Tās ir norāde, kurā virzienā meklēt. Rezultātu izvērtē ģimenes ārsts kopā ar sūdzībām un izmeklēšanas datiem, un tikai pēc tam, ja vajag, seko nosūtījums pie speciālista.
Tālāko ceļu nosaka tas, kura rādītāju grupa ir mainīta. Aknu fermentu un bilirubīna novirzes ved pie gastroenterologa vai hepatologa, kreatinīna un elektrolītu novirzes pie nefrologa, olbaltumvielu frakciju anomālijas pie hematologa, hormonu novirzes pie endokrinologa. Pašas laboratorijas metodes un atsauces vērtības nosaka laboratorijas ārsts.
Ir situācijas, kad ar nākamo vizīti gaidīt nevajag. Pēkšņs vājums ar sirdsklauvēm un muskuļu krampjiem, ātri pieaugoša ādas un acu baltumu dzelte, samazināta urīna izdale, apjukums vai miegainība kopā ar izmainītām analīzēm ir iemesls vērsties pēc palīdzības nekavējoties, nevis gaidīt atkārtotu analīzi pēc mēneša.
Kā sagatavoties un kas var sabojāt rezultātu
Daļa kļūdu rodas vēl pirms parauga nonākšanas analizatorā. Šo posmu sauc par preanalītisko, un tieši tajā rodas lielākā daļa neizskaidrojamo rezultātu.
Ja rezultāts nesakrīt ar klīnisko ainu, saprātīgākais solis bieži ir nevis uzreiz sākt ārstēšanu, bet gan atkārtot analīzi pareizi paņemtā paraugā.
- Ilgi uzlikts žņaugs un dūres savilkšana paaugstina kāliju un kopējo olbaltumvielu.
- Hemolīze paraugā mākslīgi paaugstina kāliju, laktātdehidrogenāzi un ASAT.
- Nesen ēsts trekns ēdiens padara serumu lipēmisku un traucē vairākas metodes.
- Intensīva fiziska slodze iepriekšējā dienā paaugstina kreatīnkināzi.
- Asins paņemšana no rokas, kurā pieslēgta infūzija, atšķaida paraugu un izkropļo visu.
Viens nianse, ko reti pasaka
Kālija vērtība serumā un plazmā vienam un tam pašam cilvēkam nav identiska. Recēšanas laikā trombocīti aktivējas un izdala kāliju, tāpēc seruma kālijs parasti ir nedaudz augstāks nekā plazmas kālijs. Cilvēkam ar ļoti augstu trombocītu skaitu šī starpība var kļūt pietiekami liela, lai radītu iespaidu par hiperkaliēmiju, kaut asinsritē kālijs ir normāls. Šo parādību sauc par pseidohiperkaliēmiju.
Praktiskā secība ir vienkārša: ja augsts kālijs neatbilst nekam citam analīzēs un elektrokardiogrammā, pirms ārstēšanas ir vērts pārbaudīt, vai paraugs nav bijis hemolizēts un vai trombocītu skaits nav ļoti augsts. Tā ir viena no retajām reizēm, kad pareizā atbilde uz satraucošu skaitli ir atkārtot analīzi citā mēģenes tipā.
Līdzīgi darbojas arī laiks: paraugs, kas nostāvējis siltumā pārāk ilgi, rāda zemāku glikozi un augstāku kāliju, nekā bija cilvēka asinīs. Skaitlis atskaitē vienmēr apraksta paraugu, nevis tieši pacientu, un starpību starp abiem sauc par preanalītisko kļūdu.
Bieži uzdotie jautājumi
Vai serums un plazma ir viens un tas pats?
Nē. Plazma ir asiņu šķidrā daļa, kas satur fibrinogēnu un pārējos recēšanas faktorus, bet serums ir tas pats šķidrums pēc recēšanas, tātad bez šiem faktoriem. Lielākajai daļai bioķīmisko analīžu der abi, taču recēšanas izmeklējumus var veikt tikai plazmā.
Kāpēc mans serums laboratorijā bija „piena krāsā“?
Duļķains, pienains serums parasti nozīmē augstu triglicerīdu koncentrāciju, visbiežāk tāpēc, ka pirms analīzes ēsts trekns ēdiens. Tas var arī liecināt par lipīdu vielmaiņas traucējumiem. Lipēmija traucē daudzu metožu darbību, tāpēc laboratorija var lūgt atkārtot analīzi tukšā dūšā.
Vai pirms seruma analīzēm obligāti jābūt tukšā dūšā?
Ne visām analīzēm, bet vairākām gan. Glikozei un lipīdiem ēšana būtiski maina rezultātu, tāpēc tām parasti iesaka 8 līdz 12 stundu pārtraukumu, dzerot ūdeni. Precīzu prasību vienmēr norāda konkrētā laboratorija vai nosūtījums, un pie regulāri lietojamām zālēm ir vērts atsevišķi pajautāt ārstam.
Ko nozīmē pazemināts albumīns?
Zems albumīns var liecināt par samazinātu sintēzi aknās, olbaltumvielu zudumu caur nierēm vai zarnām, nepietiekamu uzturu vai ilgstošu iekaisumu, kas nomāc albumīna ražošanu. Pats rādītājs neparāda cēloni, tāpēc to vērtē kopā ar aknu fermentiem, urīna analīzi un iekaisuma rādītājiem. Ilgstoši zems albumīns kopā ar tūsku ir iemesls vērsties pie ārsta.
Kāpēc dažādās laboratorijās normas ir atšķirīgas?
Atsauces intervāls ir atkarīgs no izmantotās metodes, analizatora un populācijas, kurā tas noteikts. Tāpēc rezultātu vienmēr salīdzina ar to intervālu, kas norādīts blakus konkrētajai vērtībai tajā pašā atskaitē. Dinamikas vērtēšanai labāk atkārtot analīzi tajā pašā laboratorijā.
Vai serums ir tas pats, kas asins pārliešanas preparāts?
Nē. Pārliešanai izmanto eritrocītu masu, svaigi saldētu plazmu vai trombocītu koncentrātu, un tieši plazma satur recēšanas faktorus, kuru serumā vairs nav. Vārdu „serums“ lieto arī imunoloģijā par antivielas saturošu preparātu un kosmētikā par kopšanas līdzekli, bet ar asins serumu laboratorijas nozīmē tiem nav sakara.