ASV konstitūcijas 11. grozījums: ko tas nozīmē?

Grozījums radās kā reakcija uz Augstākās tiesas spriedumu lietā Chisholm pret Džordžiju 1793. gadā, kurā tiesa atzina, ka citas pavalsts iedzīvotājs drīkst sūdzēt štatu federālajā tiesā. Štati to uztvēra kā draudu savai suverenitātei un jo īpaši savai budžeta neaizskaramībai, jo daudziem no tiem pēc Neatkarības kara bija ievērojami parādi. Kongress grozījumu pieņēma drīz pēc sprieduma, un tas tika ratificēts 1795. gadā. Vēsturiski nozīmīgi ir tas, ka šis bija pirmais gadījums, kad konstitūcijas grozījums atcēla Augstākās tiesas nolēmuma sekas.

Grozījuma teksts ir īss, bet tiesu prakse to ir izvērsusi plašā doktrīnā par štatu suverēno imunitāti. Mūsdienu izpratnē štatu parasti nevar iesūdzēt federālajā tiesā bez tā piekrišanas, un šī aizsardzība attiecas arī uz paša štata iedzīvotāju prasībām. Tomēr imunitāte nav absolūta: štats var no tās atteikties, Kongress noteiktos apstākļos var to ierobežot, pieņemot likumu pamattiesību aizsardzības jomā, un pastāv iespēja vērsties nevis pret štatu kā tādu, bet pret konkrētu amatpersonu, prasot pārtraukt prettiesisku rīcību. Pēdējā konstrukcija pazīstama pēc lietas Ex parte Young.

Latvijas lasītājam svarīgākais ir tas, ka šī problēma ir federālas iekārtas radīta. Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv divas paralēlas tiesu sistēmas, federālā un štatu, un jautājums par to, kurā no tām drīkst sūdzēt štatu, ir konstitucionāls. Latvijā tiesu sistēma ir vienota, un valsts vai pašvaldības iestāde nav suverēns, ko no tiesas aizsargā īpaša imunitāte.

Latvijā privātpersona var apstrīdēt un pārsūdzēt iestādes lēmumu vai faktisko rīcību administratīvajā tiesā. Parastā secība ir šāda: vispirms lēmumu apstrīd augstākā iestādē, pēc tam, ja rezultāts neapmierina, iesniedz pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, un tālāk lietu var skatīt Administratīvā apgabaltiesa un Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments. Zaudējumu un personiskā kaitējuma atlīdzināšanai no valsts pārvaldes iestādes darbības ir sava kārtība, ko nosaka atsevišķs likums.

Ja skarta pati norma, nevis tās piemērošana, ceļš ir cits. Pēc visu citu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanas persona var iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, apgalvojot, ka tiesību norma neatbilst Satversmei. Termiņš šādai sūdzībai ir ierobežots, tāpēc nokavēšana ir biežākā kļūda. Valsts imunitāte Latvijas tiesībās parādās citā kontekstā: ārvalsts imunitāte tiesvedībā un diplomātiskā imunitāte, kas ir starptautisko, nevis konstitucionālo tiesību jautājums.

Vēl viena atšķirība ir pati tiesību avotu izpratne. Amerikā konstitūcijas normas saturu lielā mērā veido Augstākās tiesas spriedumi, un 11. grozījuma piemērošanas robežas ir mainījušās vairākkārt, lai gan teksts palicis nemainīgs. Latvijā primārais avots ir rakstīts likums, bet Satversmes tiesas un Senāta judikatūra to precizē. Tāpēc, lasot amerikāņu skaidrojumus, vienmēr jāpievērš uzmanība tam, kurā gadā spriedums pieņemts.