Kas ir ASV Tiesību bils jeb pirmie desmit grozījumi?

ASV Konstitūcijas sākotnējā redakcija galvenokārt aprakstīja varas uzbūvi, nevis pilsoņu tiesības. Tieši tas kļuva par galveno iebildumu ratifikācijas strīdos, tāpēc pirmajā kongresā tika sagatavota grozījumu virkne, kas šo robu aizpildīja. Desmit no tiem stājās spēkā 18. gadsimta pēdējā desmitgadē, un kopš tā laika tos sauc par Tiesību bilu. Vārds „grozījumi“ šeit nenozīmē vēlāku piedomāšanu: tie ir Konstitūcijas neatņemama daļa ar tādu pašu spēku kā pamatteksts.

Saturiski pirmie desmit grozījumi sadalās dažās grupās. Pirmā grupa aizsargā izteiksmi: reliģijas brīvību un valsts neiejaukšanos reliģijā, vārda un preses brīvību, pulcēšanās brīvību un tiesības vērsties pie varas ar sūdzību. Otrā grupa skar drošību un īpašumu: tiesības uz ieročiem, aizliegumu miera laikā izmitināt karavīrus privātmājās un aizsardzību pret nepamatotu kratīšanu un mantas izņemšanu bez pamatota rīkojuma.

Trešā grupa ir kriminālprocesa tiesības, un tieši tās amerikāņu filmās ir visredzamākās: tiesības klusēt un neliecināt pret sevi, aizliegums tiesāt divreiz par to pašu nodarījumu, tiesības uz ātru un atklātu tiesu ar zvērināto piedalīšanos, tiesības zināt apsūdzību, nopratināt lieciniekus un saņemt aizstāvi, kā arī aizliegums piemērot nesamērīgu drošības naudu un nežēlīgus sodus. Ceturtā grupa ir divi principi par pašu sistēmu: uzskaitītās tiesības neizsmeļ visas tiesības, un pilnvaras, kas nav nodotas federācijai, paliek štatiem un tautai.

Latvijas lasītājam svarīgākais ir tas, ka šīs normas Latvijā nedarbojas. Tās saista ASV varu, nevis Latvijas iestādes, un amerikāņu formulas par pirmo vai piekto grozījumu Latvijas tiesā nav argumenti. Latvijā pamattiesības ir ierakstītas Satversmes nodaļā, kas pieņemta 20. gadsimta 90. gadu beigās, un tās papildina Eiropas Cilvēktiesību konvencija un Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Satura ziņā uzskaitījumi lielā mērā pārklājas, bet loģika atšķiras.

Atšķirība visspilgtāk redzama trīs vietās. Latvijā lielāko daļu pamattiesību var ierobežot ar likumu, ja ierobežojums ir samērīgs un vērsts uz leģitīmu mērķi, tāpēc strīdi parasti ir par samērīgumu, nevis par to, vai tiesība ir absolūta. Zvērināto tiesas Latvijā nav, un lietas izskata profesionāli tiesneši. Ieroču turēšana Latvijā ir atļauju režīms, nevis konstitucionāla tiesība. Ja rodas reāls strīds par pamattiesībām, ceļš ved uz vispārējās jurisdikcijas tiesu, pēc tam uz Satversmes tiesu vai Eiropas Cilvēktiesību tiesu, un šādā lietā ir vajadzīgs jurists.

Vēl viena atšķirība ir pats grozīšanas mehānisms. ASV Konstitūcijas grozīšanai vajadzīgs kvalificēts vairākums Kongresā un ratifikācija štatos, tāpēc grozījumu kopskaits divarpus gadsimtos ir neliels. Latvijā Satversmi groza Saeima ar kvalificētu vairākumu, bet atsevišķu Satversmes pantu grozīšanai obligāti nepieciešams arī tautas nobalsošanā pausts atbalsts. Rezultāts abos gadījumos ir līdzīgs: pamatlikums mainās reti, un ikdienas strīdus izšķir nevis teksta grozīšana, bet tā iztulkošana tiesā.