Kā aprēķina pamatlīdzekļu nolietojumu?

Aprēķins sākas ar sākotnējo vērtību, kurā iekļauj iegādes cenu un visas izmaksas, kas nepieciešamas, lai objektu sagatavotu lietošanai, piemēram, piegādi, uzstādīšanu un regulēšanu. Pēc tam uzņēmums nosaka lietderīgās lietošanas laiku un, ja nepieciešams, atlikušo vērtību, kuru paredzēts atgūt objekta darbmūža beigās. Nolietojumu sāk rēķināt no brīža, kad pamatlīdzeklis ir nodots ekspluatācijā, nevis no rēķina datuma.

Visbiežāk Latvijā izmanto lineāro metodi, kurā izmaksas sadala vienādās daļās pa gadiem, jo tā ir vienkārša un labi atbilst objektiem, kuru nolietošanās ir vienmērīga. Likums pieļauj arī degresīvo metodi, kurā lielākas summas noraksta pirmajos gados, un ražošanas apjoma metodi, kurā nolietojumu piesaista saražotajām vienībām vai nobrauktajiem kilometriem. Izvēlētā metode jāapraksta grāmatvedības politikā un jāpiemēro konsekventi.

Praktiskā secība jaunam objektam ir šāda. Vispirms savāc visus dokumentus, kas veido sākotnējo vērtību, un izlemj, kuras izmaksas tiek kapitalizētas, bet kuras atzītas uzreiz. Tad nosaka lietderīgās lietošanas laiku, balstoties uz reālo plānoto izmantošanu, nevis uz apaļu skaitli. Pēc tam sagatavo pieņemšanas un nodošanas ekspluatācijā dokumentu, jo tieši no šā datuma sākas aprēķins. Visbeidzot objektu ieraksta pamatlīdzekļu uzskaites reģistrā ar visiem parametriem. Biežākā kļūda ir sajaukt remontu ar uzlabojumu: kārtējais remonts ir perioda izmaksas, bet uzlabojums, kas palielina objekta atdevi vai pagarina tā mūžu, palielina pamatlīdzekļa vērtību.

Zemi nenolieto, jo tās lietderīgās lietošanas laiks nav ierobežots, savukārt ēkas, iekārtas, transportlīdzekļi un datortehnika tiek nolietoti. Nolietojums nav naudas izdevums: tas samazina peļņu un bilances vērtību, bet no konta nauda neaiziet. Tieši tāpēc naudas plūsmas pārskatā pēc netiešās metodes nolietojumu peļņai pieskaita atpakaļ.

Latvijas nodokļu kontekstā ir būtiska atšķirība no ASV. Kopš 2018. gada uzņēmumu ienākuma nodokli Latvijā maksā brīdī, kad peļņa tiek sadalīta vai izlietota ar saimniecisko darbību nesaistītiem mērķiem, nevis no gada laikā nopelnītās peļņas. Līdz ar to atsevišķs nodokļa nolietojuma aprēķins ar kategorijām un koeficientiem, kāds pastāvēja agrāk, vairs nav ikgadēja nepieciešamība lielākajai daļai uzņēmumu, un praksē nozīme ir grāmatvedības nolietojumam.

Mazam uzņēmumam noder dažas vienkāršas kontroles. Reizi gadā jāveic inventarizācija un jāpārliecinās, ka uzskaitē esošie objekti tiešām pastāv un tiek lietoti; norakstītie vai pārdotie objekti jāizslēdz no reģistra. Ja objekts tiek pārdots, starpība starp pārdošanas cenu un atlikušo vērtību veido peļņu vai zaudējumus, kas jāatspoguļo pārskatā. Un, ja pamatlīdzeklis iegādāts ar līzingu, uzskaite ir atkarīga no līguma veida, tāpēc tieši līzinga līgumi ir tā vieta, kur ir vērts vienreiz apjautāties grāmatvedim.