Kā ieguldīt zelta un sudraba monētās?

Investīciju monētu cena veidojas no dārgmetāla biržas cenas (tā parasti tiek kotēta par Trojas unci, kas ir aptuveni 31,1 grama) un tirgotāja uzcenojuma. Uzcenojums sedz kalšanas, loģistikas un apdrošināšanas izmaksas, un tas ir atkarīgs no monētas svara: mazām monētām procentuāli tas gandrīz vienmēr ir lielāks nekā tām, kas sver veselu unci. Pērkot un pārdodot, cenu starpība jeb starpība starp tirgotāja pirkšanas un pārdošanas cenu (spread) ir galvenā izmaksu pozīcija, tāpēc īsā termiņā šāds ieguldījums reti atmaksājas. Pircējam jāpārbauda monētas prove, svars, kalšanas gads un tas, vai monēta ir likumīgs maksāšanas līdzeklis izcelsmes valstī, jo tieši šī pazīme daudzās sistēmās nošķir investīciju monētu no medaļas.

Nodokļu ziņā Eiropas Savienībā pastāv būtiska atšķirība starp abiem metāliem. Investīciju zeltam, kas atbilst direktīvā noteiktajiem kritērijiem (proves un formas prasības, likumīga maksāšanas līdzekļa statuss, kalšanas periods), piemēro atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa. Sudrabam šāds vispārējs atbrīvojums nepastāv, tāpēc sudraba monētu cenā parasti ir iekļauts pievienotās vērtības nodoklis vai tas tiek piemērots pēc starpības režīma. Tieši tāpēc sudraba ieguldījuma sākuma izmaksas ir ievērojami augstākas nekā zeltam. Aktuālās prasības un likmes publicē Valsts ieņēmumu dienests, bet peļņas aplikšanas kārtība ir atkarīga no tā, vai darījums ir vienreizējs vai daļa no saimnieciskās darbības.

Numismātiskā pieeja darbojas pēc citiem likumiem. Šeit svarīgs ir metiena lielums, saglabātības pakāpe, kalšanas kvalitāte, provenience un pieprasījums konkrētā kolekcionāru segmentā. Cena var būt daudzkārt augstāka par metāla vērtību, bet tā ir arī daudz mazāk likvīda: monētu iespējams pārdot tikai tad, ja atrodas pircējs, kurš tieši šo gabalu grib. Latvijas Banka laiž apgrozībā kolekcijas monētas, kurām ir mākslinieciska un numismātiska vērtība, taču tās nav domātas kā ieguldījumu produkts, un to cena sekundārajā tirgū var gan pieaugt, gan kristies. Monētu tīrīšana vai pulēšana gandrīz vienmēr samazina vērtību.

Praktiskie riski ir trīs. Pirmais ir viltojumi: metāla svaru un izmērus var pārbaudīt ar vienkāršu svaru un mērinstrumentu, bet nopietnākos gadījumos nepieciešams ultraskaņas vai vadītspējas tests, tāpēc darījumi ar pazīstamu tirgotāju ir drošāki nekā anonīmi sludinājumi. Otrais ir glabāšana: mājās glabāts metāls pats par sevi nav apdrošināts, bet bankas seifa noma un apdrošināšana rada ikgadējas izmaksas. Trešais ir krāpšana ar solījumiem par garantētu peļņu; uz dārgmetālu tirgotājiem attiecas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasības, un lielākos darījumos viņiem ir pienākums veikt klienta izpēti, tāpēc prasība maksāt skaidrā naudā bez dokumentiem ir brīdinājuma zīme. Ieguldījumu lēmumi jāpieņem, ņemot vērā savu situāciju, un sarežģītākos gadījumos jākonsultējas ar licencētu finanšu speciālistu.

Praktiska pirkšanas secība izskatās šādi. Vispirms jāsaprot mērķis: ja runa ir par ilgtermiņa uzkrājumu metālā, parasti izvēlas plaši pazīstamas un viegli atpazīstamas monētas ar zemāku uzcenojumu, nevis retas emisijas. Pēc tam jāsalīdzina vismaz divu tirgotāju cenas vienā un tajā pašā dienā, jo metāla cena mainās nepārtraukti un vakardienas piedāvājums neko nepasaka. Trešais solis ir pajautāt tā paša tirgotāja atpirkšanas cenu un saglabāt pirkuma dokumentu, jo tas ir vienīgais pierādījums par iegādes vērtību. Glabāšanas jautājums jāizlemj vēl pirms pirkuma, nevis pēc tam, kad metāls jau ir mājās.