Kā Latvijā novērš nodokļu shēmas un plaisas?

Nodokļu plaisa ir starpība starp summu, kas teorētiski būtu jāsaņem budžetā, un faktiski iekasēto. To veido trīs dažādas lietas, kuras nedrīkst jaukt: nodokļu nemaksāšana un krāpšana, kas ir prettiesiska; agresīva nodokļu plānošana, kas formāli atbilst burtam, bet ne likuma jēgai; un parastā nodokļu optimizācija, proti, atļauto režīmu un atvieglojumu izmantošana. Valsts rīcība katrā gadījumā ir atšķirīga: pirmajā gadījumā seko sods, otrajā normu maiņa, trešajā nekas.

Kontroles pusē galvenais spēlētājs ir Valsts ieņēmumu dienests. Tā rīcībā ir datu salīdzināšana no kases aparātiem, bankām, muitas deklarācijām, elektroniskajām platformām un darba devēju ziņojumiem. Praktiskās sekas iedzīvotājam ir vienkāršas: neatbilstība starp deklarētajiem ienākumiem un dzīvesveidu vai lieliem pirkumiem ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc VID uzsāk pārbaudi un lūdz paskaidrot līdzekļu izcelsmi.

Regulējuma pusē pēdējos gados izmaiņas visbiežāk nāk no Eiropas Savienības. Direktīvas pret nodokļu apiešanu ieviesa ierobežojumus procentu atskaitīšanai, kontrolēto ārvalstu sabiedrību noteikumus un izceļošanas nodokli, bet ziņošanas noteikumi par pārrobežu shēmām uzliek konsultantiem un uzņēmumiem pienākumu ziņot par darījumiem ar noteiktām pazīmēm. Starptautiski saskaņotās minimālā nodokļa iniciatīvas mērķis ir samazināt jēgu peļņu novirzīt uz zemu nodokļu jurisdikcijām.

Uzņēmumam praktiski nozīmīgākais instruments ir transfertcenas. Darījumiem ar saistītām personām jābūt tādiem, kādi tie būtu starp neatkarīgiem uzņēmumiem, un, sākot no noteikta apgrozījuma un darījumu apjoma, jāsagatavo transfertcenu dokumentācija. Sliekšņi un dokumentācijas prasības ir noteiktas normatīvajos aktos, un aktuālos apmērus publicē VID. Šī ir joma, kurā pašrocīgi risinājumi izmaksā dārgi: korekcija pēc pārbaudes parasti nozīmē papildu nodokli, nokavējuma naudu un soda naudu.

Fiziskai personai plaisas mazināšana visbiežāk izpaužas kā prasība deklarēt ienākumus, par kuriem agrāk neviens nejautāja: ienākumi no īres, no platformu ekonomikas, no kriptoaktīvu darījumiem, no ārvalstīs gūtiem ienākumiem. Ja ienākums gūts citā valstī, dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas līgums nosaka, kura valsts un cik lielā mērā to apliek, bet deklarēšanas pienākums Latvijā parasti saglabājas.

Robeža starp plānošanu un izvairīšanos praksē ir jautājums par ekonomisko būtību. Ja struktūrai nav citas jēgas kā nodokļa samazināšana, ja darījumi notiek starp saistītām personām par mākslīgām cenām vai ja darba attiecības tiek noformētas kā pakalpojumu līgumi, VID var pārkvalificēt darījumu pēc tā satura. Pastāv arī pretējs risks, par ko runā retāk: pārāk sarežģīts regulējums pats rada plaisas, jo godprātīgs nodokļu maksātājs vienkārši nespēj to izpildīt. Latvijā tas visbiežāk izpaužas mazajos uzņēmumos un pie saimnieciskās darbības veicējiem, kuri režīmu izvēlas pēc dzirdētā, nevis pēc aprēķina, un pēc tam gada beigās atklāj, ka izvēlētais režīms viņu darbības modelim neder.