Alegorijas funkcija glezniecībā ir attēlot izvēlēto vēstījumu, izmantojot simboliskus priekšmetus vai figūras un metaforas. Alegorija gleznotu mākslas darbu kontekstā ir tieša viena simbola aizstāšana ar citu, bet tāda, kas norāda uz to pašu vēstījumu vai stāstu. Bieži vien nozīme tiek uztverta ārpus gleznas, dziļi pētot pašu mākslas darbu.
Vārds “alegorija” cēlies no klasiskā latīņu un grieķu vārda “allegorija”, kas nozīmē “apslēpta valoda” vai kaut kas “figurāls”. Alegorija ir visplašāk pazīstama kā literāra ierīce, ko izmanto daiļliteratūrā. Klasiskā alegorija ir Vergilija “Eklogi”, savukārt modernāka versija ir Džordža Orvela “Dzīvnieku ferma”. Dažkārt kritiķi atrod mājienus uz alegoriju, ja autoram vai gleznotājam nav nodoma sniegt šādus mājienus; piemērs tam ir JRR Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks”, ko daži uzskata par alegoriju atombumbai un Otrajam pasaules karam.
Cicerons uzskatīja alegoriju kā līdzekli burtu kodēšanai. Tikmēr Kvintiliāns uzskatīja, ka pastāv divu veidu alegorija. Pirmkārt, bija personiskā vai vēsturiskā alegorija, izmantojot metaforas, un, otrkārt, bija asprātība un sarkasms. Kvintiliāns uzskatīja, ka alegorijas, kas ir pārāk neskaidras, lai tās varētu saskatīt, ir mākslas un literatūras traips.
Viduslaiku gleznotāji un rakstnieki uzskatīja, ka glezniecībā un literatūrā alegorijai ir četras pamatfunkcijas; viss grozījās ap Bībeli. Pirmkārt, bija burtisks attēlojums, kam nebija slēptas nozīmes vai zemteksta. Otrkārt, bija tipogrāfiskas alegorijas, kas Veco Derību saistīja ar Jauno Derību. Treškārt, bija morāles alegorijas, kas mācīja mūsdienu izturēšanos. Visbeidzot, bija anagoģiskas alegorijas, kas skatījās uz nākotnes notikumiem, piemēram, elli, debesīm un pēdējo spriedumu.
Holandiešu gleznotājs Jans Vermērs ir labs piemērs alegorijas izmantošanai glezniecībā. Viņa darbā ar nosaukumu “Glezniecības alegorija” ir trīs alegorijas, no kurām katra pilda vairākas funkcijas. Pirmkārt, viņš pārstāv iedvesmu un mūzas caur Clio klātbūtni. Otrkārt, viņš izveido alegoriju par Nīderlandes un Beļģijas vēsturi, kartē ieviešot starp tām kroku. Tas parāda atšķirību starp brīvo un protestantu Nīderlandi un katoļu, bet dominējošo Beļģiju. Visbeidzot, viņš saista mūsdienu māksliniekus ar pagātnes māksliniekiem, attēlojot sevi anahroniskā apģērbā.
Agnolo Bronzino ir vēl viens piemērs alegorijas izmantošanai glezniecībā. Viens labs piemērs ir viņa 1546. gada skaņdarbs ar nosaukumu “Venus, Cupid, Folly and Time”. Dažas alegorijas ir viegli atpazīstamas, piemēram, Tēvs laiks, Cupid un Venera. Citi, piemēram, vecā kundze, kas plēsa savus matus, ir atvērti diskusijai.
Sandro Botičelli ar savu “Primavera” 1482. gadā pierādīja, ka alegorija glezniecībā var darboties vairākos līmeņos. Glezna ir atklāti alegorija par pavasari, un tad vēl smalkāk tā ir par to, kā pasaule kļuva auglīgāka. Šķiet, ka gleznas dziļais zemteksts griežas ap neoplatonisku mīlestību, kā to parāda Graces, kas, šķiet, atsakās no Zefīra.