Dikcija un sintakse ir divi galvenie komunikācijas stila elementi. Diction attiecas uz konkrētām vārdu izvēlēm, ko izmanto runātājs vai rakstnieks, savukārt sintakse attiecas uz to, kā vārdi tiek sakārtoti, veidojot teikumu. Tekstam ar sarežģītu dikciju parasti ir arī sarežģīta sintakse un otrādi, taču tie faktiski ir atsevišķi stila aspekti. Kopā dikcijai un sintaksei ir liela nozīme teksta tonī, lasāmībā un interesēšanā.
Darba dikciju veido autora lietoto vārdu veidi un dažādība. To var veidot vienkārši, parasti vārdi vai unikāls vai tehnisks žargons. Piemēram, vārdi “govs” un “liellops” nozīmē vienu un to pašu. Tomēr “govs” ir izplatīta dikcija, savukārt “liellops” ir vairāk specializēta.
No otras puses, sintakse ir saistīta ar veidu, kā tiek sakārtoti vārdi, nevis ar to, kādi konkrēti vārdi tiek izvēlēti. Tāpat kā dikcija, arī sintakse var būt vienkārša vai sarežģīta. Teikā ar sarežģītu sintaksi var būt daudz atkarīgu klauzulu vai unikālas gramatikas iezīmes.
Labs komunikators apzinās, kādu iespaidu uz lasītāju atstāj viņa teikuma struktūra un vārdu krājuma izvēle. Viņš vai viņa izmantos dikciju un sintaksi, lai nodotu situācijai atbilstošu toni. Piemēram, rakstot bērnu grāmatu par kaķiem, rakstnieks tos, visticamāk, neapzīmēs kā “felidae”, un viņš vai viņa, iespējams, izmantos ļoti vienkāršas teikumu struktūras. Tomēr, rakstot recenzējamam žurnālam, var sagaidīt zinātniskāku vārdu izvēli un sarežģītākus teikumus.
Lasāmība ir svarīgs veids, kā dikcija un sintakse ietekmē rakstīto. Pieņemot daudzzilbisku vai seskvipēdisku verbiālu un veidojot teikumus tā, ka var tikt neskaidri teksta jēgas teikumi, autors var samazināt savu lasāmību. Citiem vārdiem sakot, vienkāršus teikumus un vārdus ir vieglāk lasīt. Teikumus ar gariem, neparastiem vārdiem ir grūtāk lasīt nekā teikumus, kuros izmantota pamata vārdu krājums.
Atbilstoša un daudzveidīga dikcija un sintakse arī padara tekstu interesantāku. Lai gan īsākus teikumus un vienkāršāku vārdu krājumu ir vieglāk saprast, to pašu vārdu atkārtota lietošana var padarīt rakstīšanu garlaicīgu. Pastāvīgi lietojot īsus teikumus, lasītājs var justies tā, it kā ar viņu “sarunas”, un tas neradīs interesi. Autors, kurš maina šos divus elementus situācijai un auditorijai piemērotā robežās, parasti padara visefektīvāko un interesantāko komunikatoru.