Kāda ir saikne starp literatūru un vēsturi?

Literatūrai ir dažādas formas. Tie svārstās no personīgām piezīmēm līdz dzejoļiem un zinātniskiem rakstiem. Literatūru var prezentēt vairākos plašsaziņas līdzekļos, tostarp tiešsaistes saturā, žurnālu un laikrakstu rakstos un grāmatu veidā. Lai darbu uzskatītu par literāru, tam parasti ir nepieciešami mākslinieciski nopelni un kvalitāte. Tas, kas uzskatāms par literāru, ir subjektīvs jautājums, un par to reti vienojas.

Vēsture pēc būtības ir stāsts par cilvēci. Tas ir sadalīts antropoloģijā, arheoloģijā un vēsturē. Vēsture ir stāsts par to, kā cilvēks attēlo savu stāstu — tas ir, par to, ko cilvēki cauri laikiem ir izvēlējušies ierakstīt un pierakstīt. Gan literatūra, gan vēsture ir sastopama daudzos veidos, sākot no nodokļu ierakstiem un vēstulēm līdz veselu tautu un cilvēku vēsturei.

Agrīnie ziņojumi par notikumiem ar dažādiem panākumiem stāstā ienesa mitoloģiju. Homērs nelolo ilūzijas par savu episko dzejoļu “Iliāda” un “Odiseja” literāro kvalitāti. Tukidīds sniedza pilnīgu Peloponēsas kara vēsturisku izklāstu, taču šķiet, ka viņš nomira pirms kara beigām, atstājot trūkstošos galvenos elementus. No otras puses, Hērodots mēģināja ziņot par pilnu vēsturi Tukidīda veidā, lai gan bija pirms viņa, taču necentās atdalīt mītu no patiesības.

Literatūra un vēsture ir saistītas salīdzinošās literatūras jomā. Šis analītiskais studiju veids mēģina salīdzināt jebkurus divus literatūras darbus no dažādām valodām vai kultūrām. Franču domu skola pārbauda literatūru pēc tās vēsturiskā un nacionālā pamata. Savukārt Pētera Szondi vācu skola meklē sociālo iedvesmu, savukārt amerikāņu skola meklē universālas patiesības.

Vēsturiskā fantastika ir populārs literatūras veids. Tas parāda dziļās saiknes starp vēsturi un literatūru, liekot rakstītājam izpētīt konkrētu pagātnes laikmetu, lai uzrakstītu stāstu. Šie stāsti var būt pilnībā izdomāti vai arī tie var būt izdomāti stāsti par reāliem cilvēkiem un reāliem notikumiem. Populāri vēsturiskās fantastikas autori ir Bernards Kornvels, kurš sarakstījis grāmatas par Napoleona Eiropu, tumšajiem viduslaikiem un Aginkūras kauju, un Hilarija Mantela, kura sarakstījusi grāmatu “Vilku zāle” par Tomasu Kromvelu.

No otras puses, literārā daiļliteratūra mēdz būt laikmetīga notikumiem vai atmiņas par šiem notikumiem no kāda, kurš tos piedzīvojis. Tos var izmantot kā vēsturiskus dokumentus to kontekstam un pētīt, kā vēsture iedvesmo literatūru. Ķīniešu rakstnieki, piemēram, Gao Sjindzjans filmā “Dvēseļu kalns” un Ma Dzjans filmā “Sarkanie putekļi”, Mao kultūras revolūcijas laikā apvieno literatūru un vēsturi. Haruki Murakami “Norvēģijas koks” pēta kāda studenta dzīvi 1960. gados Tokijā. Rumāņu-vācu rakstniece Herta Mullere saņēma Nobela prēmiju literatūrā par grāmatām, kurās attēlota viņas dzīve Čaušesku režīma laikā Rumānijā.