Evolūcijas teorija ir nogājusi garu ceļu kopš Čārlza Darvina publikācijas On the Origin of Species 1859. gadā. Pirms tās publicēšanas un tiešā konkurencē Žans Bapiste Lamarks izplatīja labi zināmu nepareizu evolūcijas teorijas variantu: Lamarkismu vai Lamarka evolūciju. Lamarks domāja, ka izmaiņas ķermenī dzīves laikā var nodot senčiem, ja vien tās bija kopīgas abiem šīs sugas dzimumiem.
Piemēram, viņa skaidrojums tam, kāpēc žirafei ir garš kakls, ir tāpēc, ka žirafei bija bijuši priekšteči, kuri arvien grūtāk centās sasniegt koka augstās lapas, un attiecīgi pēcnācēji piedzima ar lielākiem kakliem. Ir pierādīts, ka šī evolūcijas teorija ir nepatiesa – ģenētisko atšķirību starp vecākiem un pēcnācējiem var pilnībā izskaidrot ar viņu gēniem, un tai nav nepieciešama atsauce uz vecāku ikdienas dzīvi.
Vissvarīgākā evolūcijas teorija ir pazīstama kā modernā sintēze jeb neodarviniskā sintēze, kas ir Darvina dabiskās atlases un Mendeļa ģenētikas un Tomasa Morgana hromosomu mantojuma teorijas kombinācija. Šī teorija joprojām dominē līdz mūsdienām ar dažām nelielām atšķirībām.
Mendels, vācu mūks, kurš dzīvoja aptuveni tajā pašā laikā kā Darvins, bet kura darbs tika atklāts tikai 1900. gadā, plaši eksperimentēja ar augiem un noskaidroja alēļu jēdzienus (dažādas viena un tā paša gēna versijas), dominējošās un recesīvās iezīmes un to, ka dažādu īpašību izpausmes ir ekskluzīvas viena otrai. Darvina evolūcija un dabiskā atlase ir tikai ideja, ka dzīvība attīstās, pamatojoties uz nejaušām mutācijām un selektīvu spiedienu uz indivīdiem, kas cenšas vairoties.
Sešdesmitajos gados kļuva nepieciešams ieviest “gēnu centrālo” uzskatu par dabisko atlasi, kas nebija īsti neatkarīga teorija, bet gan vairāk kā zemsvītras piezīme par mūsdienu sintēzi. Ap šo laiku daži biologi maldīgi domāja, ka indivīdi attīsta īpašības savas sugas vai grupas labā.
Lai to labotu, bija jāizklāsta uz gēniem orientēts evolūcijas skatījums, kur organismi tiek uzskatīti par gēnu “izdzīvošanas mašīnām”, kas tika konstruēti tikai ar mērķi nodot tālāk šos gēnus. Piemēram, gēns var izvēlēties organismu ar īsāku dzīves ilgumu un ātrāku reproduktīvo ciklu, ja tas ir tas, ko evolūcija izvēlas. Gēni nerūpējas par savu čaumalu, organisma labsajūtu. Šī, iespējams, ir vismodernākā un jaunākā iterācija notiekošajā evolūcijas teorijas attīstībā.