Kādi ir disleksijas atbalsta un korekcijas veidi?

Vispirms tiek noskaidrots, kas notiek. Ģimenes ārsts, logopēds, izglītības vai klīniskais psihologs un skolotājs kopā izvērtē lasīšanas ātrumu, precizitāti, teksta izpratni, rakstīšanu un valodas attīstību, kā arī izslēdz redzes un dzirdes traucējumus. Ja nepieciešami atbalsta pasākumi vai izglītības programmas maiņa, atzinumu sniedz pedagoģiski medicīniskā komisija; pašvaldībā darbojas vietējā komisija, bet sarežģītākos gadījumos, valsts līmeņa komisija. Bez šāda izvērtējuma atbalsts bieži ir nejaušs, jo grūtību cēloņi var būt ļoti dažādi.

Korekcijas darbā izmanto vairākas pieejas, kuras parasti apvieno. Pamatā ir fonēmiskās apziņas trenēšana, tas ir, prasme sadzirdēt un atdalīt skaņas vārdā, un sistemātiska skaņas un burta saiknes mācīšana no vienkāršā uz sarežģīto. Tam seko lasīšanas plūduma vingrināšana ar atkārtotu lasīšanu un lasīšanu kopā ar pieaugušo, vārdu krājuma paplašināšana un teksta izpratnes stratēģijas, piemēram, galvenās domas meklēšana un jautājumu uzdošana tekstam. Rakstīšanu māca paralēli, jo pareizrakstības grūtības parasti saglabājas ilgāk nekā lasīšanas grūtības.

Otra daļa ir pielāgojumi. Pie tiem pieder papildu laiks darbam, uzdevuma nolasīšana skaļi, mazāks pārrakstāmā teksta apjoms, iespēja atbildēt mutiski, lielāks burtu izmērs un lielākas atstarpes tekstā, audiogrāmatas un teksta pārveidošanas runā rīki. Valsts pārbaudes darbos atbalsta pasākumus piemēro noteiktā kārtībā, ko nosaka izglītības nozares regulējums un skolas sagatavotie dokumenti, tāpēc tos pieprasa laikus, nevis pārbaudījuma nedēļā. Pielāgojumi nepadara pārbaudījumu vieglāku pēc satura: tie novērš šķērsli, kas traucē parādīt zināšanas.

Ap disleksiju ir daudz maldu. Tā nav redzes traucējums, un burtu jaukšana nav vienīgā vai obligātā pazīme; biežāk grūtības ir ar vārdu atkodēšanu un lasīšanas ātrumu. Tā nepāriet, vienkārši lasot vairāk bez metodikas, un nav izārstējama ar tabletēm vai krāsainām lēcām. Ar mērķtiecīgu darbu prasmes ievērojami uzlabojas, un daudzi cilvēki ar disleksiju veiksmīgi mācās augstskolā. Disleksiju nedrīkst jaukt arī ar disgrāfiju, kas attiecas uz rakstīšanu, un ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, lai gan tie mēdz pastāvēt kopā.

Pieaugušajiem šis jautājums nepazūd. Ja lasīšanas grūtības bērnībā nav atpazītas, cilvēks bieži pats ir izveidojis apejas ceļus: lasa lēni, izvairās no rakstiskiem uzdevumiem, pārbauda tekstu vairākas reizes. Šeit visvairāk palīdz tehniski risinājumi, piemēram, teksta pārveide runā, pareizrakstības rīki un teksta sadalīšana daļās, kā arī atklāta saruna ar darba devēju par to, kādā formā uzdevumus saņemt. Formālu izvērtējumu pieaugušajam var veikt klīniskais vai izglītības psihologs.