Veiksmīgi stādīt timiānu gan telpās, gan ārā ir salīdzinoši viegli, jo tas ir izturīgs augs, kas var uzplaukt lielākajā daļā dabisko apstākļu. Timiāna sēklu dīgšana ilgst sešas līdz 12 dienas, un timiāna stādīšanu ārā drīkst veikt tikai tad, kad ir pagājis visas sala briesmas. Tomēr zālaugu audzēšanu telpās var veikt visu gadu, un, lai gan timiāns dod priekšroku pilnai saulei, tas labi augs arī daļējā saulē un standarta dienasgaismas gaismā.
Ir aptuveni 350 timiāna garšaugu sugas, bet visizplatītākās šķirnes ir plaši izplatīti un izturīgi augi, kuriem nav jāpievērš uzmanība, lai tie attīstītos. Stādot timiānu, ir pareizi palaist garām parastos laistīšanas periodus, jo tam patīk sausi apstākļi, un tas labi augs akmeņainās augsnēs un gar robežām. Izplatītas un populāras timiāna šķirnes ir Thymus x citriodorus Aureus, kas smaržo ar citronu, un T.pseudolanuginosus, kas pazīstams kā Wooly Thyme, kas izklājas kā mīksts augsnes segums. Arī ķimeņu timiāns jeb T.herba-barona ir zemu augšana ar gaiši rozā ziediem, un tā smarža atgādina ķimeņu sēklas. Dabā daudzgadīgs timiāns, kas iestādīts dārzā, gadu no gada turpinās atgriezties.
Garšaugu audzēšana no sēklām sākumā var šķist nogurdinošs process, jo sākotnēji tādi augi kā timiāns paceļas lēni. Daži dārza speciālisti iesaka pirmajā gadā to nenovākt vispār, bet, ja tas plaukst, spraudeņus var ņemt vasaras vidū tieši pirms ziedēšanas sākuma, un tas turpinās augt, līdz rudenī iestājas sals. Pārmērīga laistīšana vai mēslošana, stādot timiānu, kaitēs tā augšanai, un patiesībā tam vispār nevajadzētu būt mēslošanas līdzeklim, ja vien augsne nav ārkārtīgi sliktas kvalitātes vai tajā nav organisko barības vielu.
Auga mulčēšana ārā ar salmiem var palīdzēt aizsargāt to no sausuma un aukstuma. Siltajos, mitrajos Amerikas Savienoto Valstu dienvidos tas var būt pakļauts kukaiņu vai slimību bojājumiem ārpus telpām, tāpēc to vajadzētu sākt izmantot telpās, līdz tas ir pilnībā nostiprināts pirms pārstādīšanas. Pēc trīs līdz četru gadu augšanas timiāns sāks koks un ražot mazāk lapu. Šajā brīdī ir nepieciešams to noņemt un stādīt svaigas sēklas.
Stādot timiānu, parasti tiek iegūts plaukstošs, skaisti ziedošs garšaugs, ko var izmantot daudzām dekoratīvām un kulinārijas vajadzībām, tostarp kā aromatizētāju marinādēm un mērcēm. Timiāna lietojumu var izsekot daudzu kultūru vēsturē. Viduslaikos Eiropā to audzēja klosteri kā klepus un gremošanas līdzekli, un to izmanto mūsdienu antibakteriālajā un pretsēnīšu ārstēšanā, kā arī elpceļu slimību ārstēšanā.