Kāds ir savienojums starp fosforu un kalciju?

Fosfors un kalcijs ir visizplatītākie minerāli organismā, un tie kopā veido spēcīgus zobus un kaulus. Atkritumus nierēs izfiltrē fosfors, kas arī regulē to, kā organisms izmantos un uzglabās enerģiju. Pārāk daudz fosfora organismā var kļūt par problēmu, jo, palielinoties fosfātu līmenim, ķermenim nepieciešams vairāk kalcija. Fosfora un kalcija līdzsvars ir nepieciešams veselīgam kaulu blīvumam, kā arī osteoporozes profilaksei.

Veselās nierēs fosforam un kalcijam ir līdzsvarota attiecība. Ja nieres nedarbojas pareizi, līdzsvara trūkums var izraisīt kalcifikāciju, ko ir grūti noteikt. Pārmērīgs kalcija un fosfora daudzums saistās kopā, veidojot cietas kalcija nogulsnes. Šīs kalcija nogulsnes var uzkrāties dzīvībai svarīgos orgānos un izraisīt audu sacietēšanu.

Lai samazinātu nopietnu veselības problēmu risku, pacientiem ar nieru darbības traucējumiem jāuzmanās, lai viņi nepatērē pārāk daudz kalcija. Uztura speciālisti iesaka pacientiem ar hroniskām nieru slimībām ierobežot fosfora daudzumu, kas nonāk viņu organismā. Dialīzes seansi palīdz izvadīt no nierēm fosforu.

Par katru diētā iekļautā fosfora gramu ķermenim šis daudzums jāsaskaņo ar vēl vienu gramu kalcija. Tam jānotiek, lai fosfors varētu uzsūkties caur zarnām un iekļūt asinsritē. Ja uzturā netiek atrasts nepieciešamais kalcija daudzums, organisms uzņems kalciju no nogulsnēm kaulos. Lai tas nenotiktu, uzturā jābūt sabalansētam fosforam un kalcijam.

Slikta fosfora uzņemšana izraisa neparasti zemu fosfātu līmeni serumā. Šo stāvokli sauc par hipofosfatemiju. Nepietiekama fosfora līmeņa sekas ir muskuļu vājums, anēmija, rahīts un paaugstināta uzņēmība pret infekcijām.

Zems kalcija līmenis var liecināt par elektrolītu līdzsvara traucējumiem, ko sauc par hipokalciēmiju. Tas izraisa nervu un muskuļu raustīšanos un spazmas. Pacienti ar šo stāvokli ziņo par krampjiem kājās vai rokās.