Ir divas Balfūras deklarācijas. Pirmā notika 2. gada 1917. novembrī, kad plosījās Pirmais pasaules karš, un tas izraisīja Lielbritānijas atziņu, ka ebreju dzimtenei jābūt Palestīnā. Otrā Balfūras deklarācija ir mazāk zināma, un tā bija sestās Imperiālās konferences, 1926. gada sešu Lielbritānijas impērijas valstu premjerministru sanāksmes rezultāts. Šī deklarācija noteica šo impērijas valstu autonomiju un vienlīdzību. Abas deklarācijas ir nosauktas Artura Džeimsa Balfūra, ilggadēja valstsvīra 20. gadsimta sākumā, vārdā, kura karjerā ietvēra darbu Lielbritānijas parlamentā, Lielbritānijas premjerministra amatu un laiku, kas pavadīts ministru kabineta amatos.
Pirmās Balfūras deklarācijas pieņemšanas laikā Balfūra bija premjerministra Deivida Loida Džordža koalīcijas valdības parlamenta deputāts un ārlietu sekretārs. Cionisti, ebreju politiskās kustības dalībnieki, kas meklēja ebreju valsti Tuvajos Austrumos, bija lobējuši Lielbritānijas valdību, lai tā atzītu ebreju dzimtenes nepieciešamību. Pēc diskusijām Lielbritānijas kabinetā Balfūra nosūtīja vēstuli lordam Valteram Rotšildam — starptautiskajam finansistam, bijušajam parlamenta deputātam un cionistu kustības vadītājam —, norādot, ka Lielbritānijas valdība atbalsta ebreju tautas nacionālo māju Palestīnā. Lielbritānija bija pirmā pasaules lielvara, kas nāca klajā ar šādu deklarāciju, un tā kļuva pazīstama kā Balfūra deklarācija.
Balfūras deklarācijā teikts, ka Lielbritānija darīs visu iespējamo, lai sasniegtu mērķi par ebreju dzimteni. Tajā arī teikts, ka Palestīnā nebūs aizspriedumu pret cilvēkiem, kas nav ebreji. Savukārt ebreju tiesības un politiskais statuss citās valstīs netiktu aizskartas.
Šī deklarācija tika sniegta pirms Pirmā pasaules kara beigām 1918. gadā. Versaļas līgums, miera līgums, kas tika noslēgts 1919. gadā, izjauca četrus gadsimtus veco Osmaņu impēriju un radīja pilnvaras Tuvajiem Austrumiem, lai noteiktu, kuras teritorijas pārvaldīs sabiedrotie. . Balfūras deklarācijas nosacījumi tika iekļauti Palestīnas mandātā, kas britiem deva kontroli pār šo teritoriju. Nāciju savienības apstiprinātajā mandātā tika atzīta ebreju tautas vēsturiskā saikne ar šo reģionu un tika aicināta reģionā valdošā vara, Lielbritānija, izveidot ebreju dzimteni. Balfūras deklarācija un Palestīnas mandāts kā ceļvedis ebreju tauta sāka apmesties Lielbritānijas kontrolētajā Palestīnā 1920. gadsimta XNUMX. gados.
Tomēr arābiem tika solīti palīdzēt sabiedrotajiem sakaut turkus, kuri kontrolēja Palestīnu. Tas izraisīja Palestīnas mandāta apakšnodaļu. Briti daļu nodeva arābu administrācijai. Būtībā briti izveidoja robežas tai, kas kļuva par Izraēlu un Jordāniju. Arābi bija iebilduši pret Balfūras deklarācijas nosacījumiem un drīz vien sadursmē ar ebrejiem Palestīnā, liekot pamatu vardarbībai, kas turpinās Izraēlā.
Otrā Balfūra deklarācija tika pieņemta 15. gada 1926. novembrī kā Balfūras vadītās komitejas ziņojums par Britu impērijas valstu attiecībām. Balfūrs, kuram tolaik bija 78 gadi, vairs nebija ārlietu sekretārs, bet gan Padomes lords prezidents — joprojām ieņem augstāko amatu Lielbritānijas kabinetā. Komitejā bija Kanādas, Dienvidāfrikas, Austrālijas, Jaunzēlandes un Īrijas brīvvalsts premjerministri. Indija ziņojumā netika iekļauta, jo tās pozīcija Britu impērijā jau bija noteikta 1919. gada Indijas valdības likumā, kas ļāva indiešiem piedalīties savas valsts pārvaldībā.
Šai starpimpēriju attiecību komitejai bija uzdots izveidot konstitūciju visai Britu impērijai. Tomēr komiteja nolēma, ka šādiem centieniem ir maz jēgas impērijas tālās dabas, atšķirīgās vēstures un daudzveidīgo kultūru dēļ. Balfūra ziņojums noteica vienlīdzību starp valstīm un ar Lielbritāniju. Impērijas valstis sāka ieteikt ģenerālgubernatorus, kas de facto bija katras Lielbritānijas kroņa pakļautības valsts vadītāji, nevis Lielbritānijas valdība.
Balfūrai bija galvenā loma ebreju dzimtenes nepieciešamības apzināšanā, kā rezultātā Izraēla kļuva par valsti. Izraēla un ebreju tauta svin Balfūras dienu pirmās Balfūras deklarācijas gadadienā. Otrajai Balfūras deklarācijai, kas radīja pamatu Britu impērijas valstīm, kas galu galā kļuva neatkarīgas, netiek svinēta.