Adrenerģisks ir termins, ko lieto, lai aprakstītu olbaltumvielas un zāles, kas mijiedarbojas ar adrenalīnu vai noradrenalīnu, ko attiecīgi sauc arī par epinefrīnu un norepinefrīnu. Piemēram, adrenerģiskie receptori ir membrānas proteīni, kas ir epinefrīna un norepinefrīna mērķis, savukārt adrenerģiskie transportētāji ir proteīni, kas pārvadā norepinefrīnu cauri nervu šūnu membrānai. Adrenerģiskais agonists ir zāles, kas parasti rada tādu pašu efektu kā epinefrīns vai norepinefrīns, savukārt kā adrenerģisks antagonists ir zāles, kas parasti bloķē epinefrīna un norepinefrīna iedarbību. Epinefrīns un norepinefrīns darbojas kā hormoni un neirotransmiteri daudzos bioloģiskos procesos.
Kad epinefrīns izdalās, tas saraujas un atslābina gludos muskuļus gaisa ejās un artērijās, parasti izraisot dziļu elpošanu un paaugstinātu asinsspiedienu. Epinefrīns var arī paaugstināt glikozes un taukskābju līmeni asinīs, kā rezultātā parasti palielinās enerģijas ražošana šūnās. Turklāt epinefrīns un norepinefrīns ierosina lidojuma vai cīņas reakciju.
Norepinefrīns parasti palielina sirdsdarbības ātrumu un asins plūsmu uz muskuļiem stresa situācijās un ietekmē smadzeņu daļu, kas ir atbildīga par uzmanību un reakciju. Tas arī paaugstina glikozes līmeni asinīs, tādējādi nodrošinot šūnām nepieciešamo enerģiju. Norepinefrīns darbojas arī kā pretiekaisuma līdzeklis, kad tas tiek atbrīvots kā neirotransmiters starp smadzeņu nervu šūnām.
Epinefrīns un norepinefrīns saistās ar alfa vai beta adrenerģiskiem receptoriem, lai veiktu savu funkciju. Alfa receptori ir atbildīgi par gludo muskuļu kontrakcijām un neirotransmiteru inhibīciju, bet beta receptori atslābina gludos muskuļus un sarauj sirds muskuli. Ir divi alfa receptoru apakštipi un trīs beta receptoru apakštipi, katram ir savs agonists un antagonists.
Daudzi alfa 1 receptoru agonisti, tostarp metoksamīns un oksimetazolīns, parasti ir vērsti uz receptora fosfolipāzes komponentu, lai radītu tādu pašu efektu kā epinefrīnam un norepinefrīnam. Klonidīns un guanabenzs ir alfa 2 receptoru agonisti, kas rada tādu pašu efektu kā epinefrīns un norepinefrīns, inhibējot receptora adenililciklāzes komponentu. Zāles, kas bloķē epinefrīna un norepinefrīna ietekmi uz alfa 1 un alfa 2 receptoriem, ir alfuzosīns un atipamezols.
Beta 1 adrenerģisko receptoru agonisti, piemēram, dobutamīns un izoproterenols, stimulē adenililciklāzes aktivitāti, lai atvērtu kalcija jonu kanālus sirds muskuļos, bet beta 2 agonisti stimulē adenililciklāzi, lai slēgtu kalcija jonu kanālus gludajos muskuļos. Beta 3 agonisti, piemēram, amibegrons un solabegrons, stimulē adenililciklāzi, lai palielinātu taukskābju veidošanos. Beta adrenerģisko receptoru antagonisti, ko sauc arī par beta blokatoriem, ir metoprolols un butoksamīns.