Apakšpalāta ir viena no likumdošanas institūcijām Apvienotās Karalistes (AK) un Kanādas divpalātu parlamentos. Apvienotās Karalistes gadījumā tā darbojas kopā ar Lordu palātu, savukārt Kanādā ir Senāts. Nosaukums ir atvasināts no likumdošanas prakses, kas ļauj iedzīvotājiem paust savu viedokli valdībā. Apakšpalāta kļuva par pamatu citu divpalātu likumdošanas institūciju apakšpalātai, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Pārstāvju palātai.
Apvienotajā Karalistē apakšpalāta tika izveidota 14. gadsimtā, lai politiskajā varā iekļautu karaļvalsts pavalstniekus, nevis kungus un garīdzniekus, kas jau bija nodrošinājuši pozīciju Lordu palātā. Lielākā daļa izvēlēto pārstāvju bija no biznesa sektora vidējās un augstākās klases. Viņi tika ievēlēti demokrātiski, taču tiem bija ievērojams varas trūkums salīdzinājumā ar Lordu palātu daudzus gadus. Ar 1911. gada parlamenta likumu apakšpalātai tika piešķirtas lielākas pilnvaras attiecībā uz likumdošanas likumprojektiem. Šī likuma dēļ Lordu palātas iespējas noraidīt noteikumus tika ievērojami samazinātas.
Mūsdienu Apvienotās Karalistes apakšpalāta sastāv no 650 pārstāvjiem, kas pazīstami kā parlamenta deputāti (MP). Viņus ievēl vēlēšanu apgabals ne ilgāk kā uz pieciem gadiem, lai gan premjerministrs var izsludināt vēlēšanas jebkurā laikā. Visi valdības ministri, kuru pārziņā ir konkrēti departamenti, ko sauc par ministrijām, tiek atlasīti no apakšpalātas.
Kanādā apakšpalāta izriet no 1867. gada Konstitūcijas likuma, kad valsts tika dibināta. Pamatojoties uz iedzīvotāju skaitu, visā valstī ir 308 dalībnieki. To ievēl vēlētāji līdzīgi kā Lielbritānijas sistēmai ar četru gadu ierobežojumu. Tāpat kā Lielbritānijas sistēmā, vēlēšanas var izsludināt pirms termiņa beigām.
Kanādas Senātam ir daudz mazāka vara nekā Pārstāvju palātai, jo īpaši tāpēc, ka premjerministrs darbojas tikai tik ilgi, kamēr viņš vai viņa var saglabāt atbalstu apakšpalātā. Senāts var noraidīt likumprojektus, lai gan tas notiek reti. Būtībā tas nodrošina apakšpalātai gandrīz pilnīgu kontroli pār valdību.
Gan Apvienotās Karalistes, gan Kanādas sistēmā pastāv dažādas pazīmes, kas nosaka pārstāvju rīcību. Deputāti var pieņemt agrīnās dienas priekšlikumu, kurā tiek iesniegti tiesību akti vai debates, kas nozīmē, ka jāatliek uz vēlāku dienu. Debates par pārtraukumu ir process, kurā Parlaments var apspriesties bez priekšlikuma pieņemt likumu vai rezolūciju. Pastāv arī spīkera Denisona noteikums, saskaņā ar kuru palātas spīkers var nodot balsis vienāda gadījumā.