Kas ir ārpusbiržas vērtspapīru tirgus?

Biržā visi rīkojumi satiekas vienā sistēmā un cena veidojas publiski. Ārpusbiržas tirgū cenu vienojas divpusēji, un starpnieks parasti nosauc pirkšanas un pārdošanas cenu, nopelnot no starpības. Tas nozīmē mazāku pārredzamību: pirms darījuma nav redzams viss pieprasījums un piedāvājums, un divi ieguldītāji vienā dienā var nopirkt to pašu vērtspapīru par manāmi atšķirīgām cenām. Eiropas Savienībā šo trūkumu daļēji izlīdzina finanšu instrumentu tirgu regulējums, kas nosaka pirmsdarījuma un pēcdarījuma informācijas atklāšanas pienākumus arī ārpus biržas.

ASV vēsturiski šim segmentam kalpoja ārpusbiržas ziņojumu dēlis, elektroniska sistēma, kurā brokeri publicēja kotējumus mazu uzņēmumu akcijām. Tās darbība tika izbeigta, un tirgus pārcēlās uz privāta uzturētāja platformām, kas sakārtotas vairākos līmeņos atkarībā no tā, cik daudz informācijas uzņēmums atklāj. Zemākajā līmenī nonāk uzņēmumi, kas nepublicē gandrīz neko, un tieši tur koncentrējas lielākā daļa risku.

Latvijā un Baltijā aina ir citāda. Regulētais tirgus ir Nasdaq Rīgas biržas oficiālais saraksts, bet mazākiem uzņēmumiem ir izveidota alternatīva daudzpusējā tirdzniecības sistēma ar vieglākām prasībām, kurā uzņēmumam palīdz sertificēts konsultants. Patiesi ārpusbiržas darījumi ar Latvijas kapitālsabiedrību daļām parasti notiek kā privāti pirkuma līgumi, nevis platformā, un slēgtas sabiedrības kapitāla daļu pāreja ir jāreģistrē attiecīgajā reģistrā. Kriptoaktīvi, pat ja tos tirgo elektroniski, ir pavisam atsevišķa kategorija ar savu Eiropas Savienības regulējumu.

Galvenie riski ārpusbiržas segmentā ir likviditātes trūkums, plaša pirkšanas un pārdošanas cenas starpība, skopa vai novecojusi informācija par emitentu un lielāka manipulāciju iespēja. Klasiska shēma ir mazlikvīdas akcijas cenas uzpūšana ar reklāmu un pēc tam straujš pārdevums, pēc kura cena sabrūk. Tāpēc uzraudzības iestādes regulāri atgādina pārbaudīt, vai starpnieks ir licencēts un vai piedāvājums vispār ir reģistrēts.

Pirms šāda darījuma ir vērts izdarīt četras pārbaudes. Pirmkārt, noskaidrot, kas ir otra puse un vai tai ir licence sniegt ieguldījumu pakalpojumus, un to var pārbaudīt uzraudzības iestādes reģistrā. Otrkārt, pieprasīt emitenta jaunāko finanšu pārskatu un pajautāt, kur tas ir publicēts. Treškārt, noskaidrot, kā notiks norēķins un vērtspapīru pārreģistrācija, jo tieši šeit slēpjas lielākais tehniskais risks. Ceturtkārt, iepriekš saprast, kā un kam šo vērtspapīru varēs pārdot. Ja uz kādu no šiem jautājumiem skaidras atbildes nav, tas pats par sevi ir pietiekams iemesls darījumu neslēgt.