Chamei, tulkojumā japāņu valodā, ir “tējas nosaukums”. Viens un tas pats vārds ir rakstīts divos dažādos veidos, lai atsauktos uz divām dažādām lietām. Kad augsti novērtēta tējas plantācija ražo ražu vai maisījumu, tai tiek dots īpašs nosaukums. Turklāt, kad cilvēks ir apguvis tradicionālās japāņu tējas ceremonijas protokolus un mākslu, arī viņam tiek piešķirts vārds. Tējas ceremonijas vadītājam un vadītājam ir chamei, un viņš ar lepnumu var paziņot saviem viesiem pasniegtās tējas chamei.
Gadsimtiem ilgi japāņu tējas ceremonija ir bijusi stingri noteikts, sarežģīts rituāls. Daudzi cilvēki apmeklē gadiem ilgas nodarbības, lai to apgūtu. Studenta progresu mēra ar klasifikācijas sistēmu, kas izpaužas kā absolvēšanas licences, lai apgūtu secīgus mākslas līmeņus. Līdzās tējas filozofijai un kultūras nozīmei iesācējs skolēns tiks mācīts, kā pagatavot un atšķirt divu veidu tēju. Viena ir usucha, plāna vai viegla tēja, bet otra ir koicha, bieza vai tumša tēja.
Abas ir zaļās tējas, kas ražotas speciāli ceremonijai pulvera veidā. Japāņu tējas ceremonijā birstošo lapu tējas netiek pasniegtas. Kopā ar tehniskām prasmēm, piemēram, ūdens katla uzsildīšanu līdz pareizai temperatūrai, tējas tiek pagatavotas, izmantojot specializētus instrumentus, piemēram, bambusa putotāju. Daži studenti var nekad nepabeigt šo pirmo līmeni. Augstākos līmeņus sauc par okuden jeb dziļo noslēpumu.
Studentam, kurš pabeidz šos pēdējos līmeņus, jāpiesakās vadošajai iestādei Kioto, Japānā, lai saņemtu Urasenke Oiemoto jeb Lielā tējas meistara zīmogu. Ja tas tiks apstiprināts, studenta licencē tiks iekļauts viņa jaunais chamei — vārds, ar kuru viņš var pats praktizēt tējas ceremoniju, iespējams, mācīt citus. Lielākā daļa meistaru izvēlas vārdu, kas sastāv no viena vārda, stilā, kas neatšķiras no seno japāņu koka bloku apdrukas mākslinieku parakstiem. Ja tas tiek darīts kā nepilna laika hobijs, tas var aizņemt desmit gadus vai vairāk.
Tēju, kas tiek pasniegta ceremonijā, sauc par ma’cha. Žāvētas zaļās tējas lapas ir smalki samaltas līdz pulverim. Dažas Japānas saimniecības, kas šo augu kultivē simtiem gadu, var uzskatīt, ka konkrētā gada raža un turpmākā malšana ir cienīga kā chamei — noteicošais nosaukums. Nosaukums vienmēr ir poētisks, bieži vien iedvesmots no dabas. Konkrētu ceremoniju tēju nosaukumu tulkotie piemēri varētu būt “Tūkstoš gadu gaisma” vai “Priecīgas priedes”.
Lielais tējas meistars drīkst arī nosaukt tējas. Atšķirībā no vīna darītavas, kurā tiek sajauktas vīnogas no vairākiem dažādiem vīna dārziem, meistars saņem pulverveida tēju no atsevišķām saimniecībām, lai izveidotu savus unikālos, personīgos maisījumus. Viņiem ar lepnumu tiek dota chamei, un viņi apgalvoja, ka viņi ir viņa konomi jeb priekšroka. Dažiem īpašas reputācijas lielmeistariem tas var būt nozīmīgs gada ienākumu avots.