Polifāziskais miegs ir teorija par miega modeļiem. Pirmo reizi psihologs JSSzymanksi ieviesa daudzfāzu miega jēdzienu, kas saistīts ar vairāku miega sesiju modeļa izveidi jebkurā noteiktā divdesmit četru stundu periodā. Tas ir pretstatā divfāzu miega jēdzienam, kas attiecas uz ideju par vienu pagarinātu miega periodu tajā pašā laika posmā.
Daudzfāzu miega teorija ir saistīta ar iesaistīšanos ikdienas grafikā, kas ļauj gulēt nelielā daudzumā visas dienas garumā un vakara stundās, nevis atlicināt astoņu stundu bloku ilgstošai miega sesijai. Atbalstītāji uzskata, ka šī segmentētā miega pieeja ir īpaši izdevīga cilvēkiem, kuri saskaras ar miega traucējumiem vai kuriem nesen ir bijusi veselības vai dzīves krīze, kas apgrūtina miegu ilgāk par īsu laiku. Veicot vairākas miega sesijas visas dienas garumā, ķermenis iemācās pielāgoties šai pieejai un spēj izmantot šos īsākos miega periodus, lai gūtu lielāku labumu.
Daži daudzfāzu miega atbalstītāji uzskata, ka šī pieeja ir īslaicīga kompensācijas iespēja, kad ārējie faktori apgrūtina visu astoņu stundu atvēlēšanu gulēšanai. Citi uzskata, ka daudzfāzu miegs ir dzīvotspējīga miega alternatīva, ko var izmantot ilgtermiņā. Parastā domāšana ir tāda, ka ķermenim ir nepieciešamas vidēji astoņas stundas uzkrātā miega laika divdesmit četru stundu laikā. Kamēr indivīds spēj sasniegt šo mērķi, nav svarīgi, vai miegs tiek iegūts vairākās snaudās vai vienā ilgstošā seansā.
Daudzfāzu miega kritiķi dažkārt atzīmē, ka, lai gan snaudas papildus pilnai atpūtai naktī var būt noderīgas, kad indivīds atgūstas no slimības vai citiem faktoriem, snaudas nevar aizstāt. Pamata domāšanas process ir tāds, ka ķermenim ir jāieiet adaptīvā stāvoklī, lai ieslīdētu pareizajā fāzē, lai sasniegtu dziļu atveseļojošu miegu. Visbiežāk tas tiek panākts, ilgstoši guļot. Tiek uzskatīts, ka īsākas snaudas nenodrošina šāda līmeņa dziļu miegu un tādējādi nenodrošina tādu pašu atsvaidzinājuma un atjaunošanās līmeni, kādu var nodrošināt ilgstošs miegs.