Kas ir DSM-5 un kā tas atšķiras no SSK?

DSM apkopo psihisko traucējumu aprakstus un diagnostiskos kritērijus: kuri simptomi, cik ilgi un ar kādu ietekmi uz ikdienas dzīvi jābūt, lai diagnozi varētu noteikt. Piektā izdevuma galvenās izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējo bija atteikšanās no vairāku asu sistēmas un vairāku agrāk atsevišķu diagnožu apvienošana spektra jēdzienos. Rokasgrāmatu galvenokārt izmanto klīniskajā praksē un pētniecībā angliski runājošajās valstīs.

Latvijā ārstniecības dokumentos, darbnespējas lapās un statistikā izmanto Starptautisko slimību klasifikāciju. Tieši šie kodi nonāk Nacionālā veselības dienesta un Slimību profilakses un kontroles centra datos, un tieši tie ir juridiski nozīmīgi, piemēram, vērtējot tiesības uz noteiktiem pakalpojumiem. DSM kritērijus Latvijas speciālisti var izmantot kā papildu klīnisko instrumentu, īpaši psiholoģiskajā izpētē un pētniecībā, taču diagnoze dokumentos tiek formulēta pēc SSK.

Abām sistēmām ir kopīga loģika: tās apraksta simptomu kopas, nevis izskaidro cēloņus. Diagnoze psihiatrijā balstās uz sarunu, novērojumu un anamnēzi, nevis uz analīzi, kas apstiprinātu vai izslēgtu slimību. Tieši tāpēc svarīgs ir rūpīgs izmeklēšanas process: somatisko cēloņu izslēgšana, zāļu un vielu lietošanas izvērtējums, dzīves apstākļu un simptomu ilguma noskaidrošana.

Rīcības secība cilvēkam, kurš meklē palīdzību Latvijā, ir šāda. Sākums ir pie ģimenes ārsta, kurš izvērtē stāvokli un vajadzības gadījumā dod nosūtījumu. Pie psihiatra Latvijā var vērsties arī bez nosūtījuma, un tā ir viena no nedaudzajām šādām specialitātēm. Psihologa vai psihoterapeita konsultācija ir atsevišķs pakalpojums, un tā parasti ir maksas, ja vien nav iekļauta konkrētā valsts apmaksātā programmā. Krīzes situācijā palīdzību sniedz neatliekamā medicīniskā palīdzība pa tālruni 113.

Biežākā kļūda ir pašdiagnostika pēc internetā atrastiem kritēriju sarakstiem. Kritēriji ir rakstīti speciālistam, kurš tos lieto kopā ar klīnisko izvērtējumu, un bez tā gandrīz jebkurš cilvēks atradīs sev vairākas atbilstības. Otra kļūda ir DSM un SSK kodu jaukšana dokumentos: ja ārvalstīs izsniegtā atzinumā norādīts DSM kods, Latvijā tas var prasīt pārvērtēšanu, lai to izmantotu vietējā sistēmā.

Trešā kļūda ir diagnozes uztveršana kā galīgu spriedumu par cilvēku. Klasifikācijas tiek pārskatītas, jēdzieni mainās, un diagnozes uzdevums ir praktisks: izvēlēties ārstēšanu un nodrošināt saprotamu saziņu starp speciālistiem. Ja ir šaubas par diagnozes precizitāti, ir tiesības saņemt otru speciālista viedokli, un tā nav neuzticēšanās, bet normāla medicīnas prakse.