Ediacaran periods (nosaukts pēc Ediacara kalniem Dienvidaustrālijā, kur tika atrastas šī perioda fosilijas) ir ģeoloģiskais periods, kas svārstās no aptuveni 635 līdz 542 miljoniem gadu. Ediacaran periodā ir pirmās makroskopiskās daudzšūnu fosilijas, kas datētas pat pirms 610 miljoniem gadu (Tvitjas veidošanās), lai gan daudzveidīgākās kopienas ir centrētas apmēram pirms 575–542 miljoniem gadu. Iespējamās embriju fosilijas ir datētas ar Ediacaran rītausmu, pirms 632.5 miljoniem gadu.
Ediakaras periods sākās tūlīt pēc pēdējo miljardu gadu smagākā planētu apledojuma (ledus laikmeta) — Marino apledojuma. Šis ledus laikmets, kas ilga no 745 līdz 635 miljoniem gadu, bija tik ekstrēms, ka periods pirms Ediacaran tika nosaukts par kriogēno periodu pēc grieķu vārda “cryo”, kas nozīmē “auksts”. Daži zinātnieki uzskata, ka šajā periodā pasaules okeāni piedzīvoja gandrīz pilnīgas sasalšanas epizodes, kas noveda pie “Zemes sniega pikas” scenārija. Ledāju nogulsnes atrastas ekvatoriālajos platuma grādos. Dzīvība varētu būt izdzīvojusi bēgļos, piemēram, ap dziļūdens hidrotermiskajām atverēm. Dalījums starp Ediacaran un Cryogenian ir laiks, kad beidzot beidzās ledus laikmets.
Lai gan dzīvība mikrobu formā pastāv jau vismaz pirms 2.7 miljardiem gadu, un mikrobi ar kodoliem (eikariotiem) ir pastāvējuši kopš 1.2 miljardiem gadu, Ediacaran ir pirmās daudzšūnu dzīvības fosilijas, kuras nav pretrunīgas. Šī dzīves saime, “Ediacaran fauna”, sastāv no dažādiem augiem līdzīgiem dzīvniekiem ar nezināmu radniecību ar stepētu izskatu, un tiem ir plāksnītes, diski, somas un “piepūsti matrači”. Līdzās Ediacaran faunai dzīvoja daži mūsdienu filas priekšteči, piemēram, trilobītiem līdzīgā Spriggina, ko parasti neuzskata par “Ediacaran faunu”, bet drīzāk par “ne-Ediacaran organismiem, kas dzīvoja Ediacaran periodā”. Tas ir mulsinoši, taču termins “Ediacaran” tiek lietots arī, lai apzīmētu atšķirīgu seno organismu grupu, kā arī pašu ģeoloģisko periodu.